Man vakar bija tas prieks piedalīties TV3 raidījumā Dziesmu duelis. Tagad tas jau garām, bet es atkal un atkal domās pie tā atgriežos. Pirms divām nedēļām, kad mani uzaicināja, nebiju pārliecināta, vai piekrist, un tam bija iemesls.
18 gadu vecumā, mācoties mūzikas klasē, es vairāk par visu gribēju mācīties par operdziedātāju. Ņēmu privātstundas pie skolotājas, gāju uz noklausīšanos Mediņa mūzikas skolā, cītīgi gatavojos. Man patika dziedāt, es aizrāvos ar klasisko mūziku, visu savu nākotni saistīju ar dziedāšanu. Taču es izkritu iestājeksāmenā. Man vienkārši tajā dienā neskanēja balss. Man bija laba programma, uztrenēta balss, kura… vienkārši tajā dienā neskanēja. Tā kā bija liels konkurss, mani palūdza atnākt nākamgad. Es tik ļoti pārdzīvoju, un manī bija tik liels aizvainojums gan uz žūriju, gan savu balsi, kas mani pievīla, ka atteicos dziedāt veselus septiņus gadus. Pat ballītēs nē, pat pirtī nē. Klavieres noskaņojās, un man pat neibja žēl. Dziedāšana vienkārši bija izsvītrota no manas dzīves. Strādāju citā virzienā, un par operu vairs nedomāju. Taču pirms apmēram 4 gadiem es šur un tur sāku piedziedāt radio otro balsi. No sākuma, protams, man bija liels šoks, ka man vairs nav balss. Tā bija "nosēdusies", lūza un to bija grūti noturēt kaut kādos rāmjos. Tagad es to skaidroju ar to, ka mana dziedamā balss bija vienkārši apvainojusies. Un es sapratu, ka man ir divas iespējas. Vai nu turpināt nedziedāt, vai tomēr pārkāpt pāri pretenzijām pret savu balsi un vienkārši dziedāt – kā sanāk, tā ir labi! Un vēlme dziedāt uzvarēja.
Mēs sākām ar draudzeni dziedāt, braucot mašīnā (sevišķi Ances Krauzes repertuāru, Paula un Kalniņa dziesmas), es iestājos korī (gan ne uz ilgu laiku), es pirku mūziku un dziedāju līdzi. Pamazām atkal veidoju attiecības ar savu balsi. Kaut arī man tagad nav (un nekad nebūs) tā forma, kas bija kādreiz, es tomēr dziedu. Un tas ir pats svarigākais. Taču tad, kad man piezvanīja no Dziesmu dueļa, mana pirmā reakcija bija – nē, es neesmu gatava televīzijā dziedāt. Kur tad es ar savu balsi! Bet tad, kad šī doma bija izskanējusi, es sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja vismaz nepamēģināšu. Es sapratu, ka pats process noteikti ir svarīgāks par rezultātu. Es piekritu. Mēs ar Ilustrētās zinātnes galveno redaktoru Ventu Zvaigzni sadziedājāmies, un patlaban es jūtos ļoti laimīga. Jo man pašai personiski tā bija maza uzvara. Man liekas, ka mana balss varbūt arī man ir piedevusi tos septiņus gadus.
