4 C
Rīga
pirmdien, februāris 26, 2024

Sūdzambībele rakstāmgalds!

 

Manā bērnībā, kas aizsākas laikā, par kuru mūsu šīgada pārstāve Eirovīzijā dzied: “I was born in distant nineteen-eighty…”, valdīja skarbie un mežonīgie brāļu-māsu, pagalma un skolas likumi, no kuriem viens, neapspriežams un negrozāms, skanēja apmēram tā – sūdzēšanās ir aizliegta! Katrā ziņā sūdzētāji, ziņotāji un visādi mutes palaidēji jeb vienkārši – sūdzambībeles netika īpaši ieredzēti.

Tad nu bieži nācās izvērtēt – vai cēlu mērķu vārdā stāstīt, piemēram, mammai, ka “māsa jau nu to istabu nemaz tā pa īstam nav sakārtojusi – pati redzēju, kā drēbes savēla lielā murskulī un noslēpa skapja apakšējā plauktā”, un tad rēķināties ar sekām vai klusēt, zinot, ka agri vai vēlu tas atmaksāsies. Protams, runa nav par kaut kādām sazvērestībām vai milzu aplamībām, ko klusēšanas aizsegā gribējām darīt. (Ja tā pati māsa pilnīgi nopietni būtu grasījusies sakrāmēt somu un bēgt prom no mājām kopā ar Andri no 3.klases, tad droši vien nekādi “sētas likumi” nebūtu kavējuši par to ziņot attiecīgajām “varas personām”.) Vienkārši šķiet, ka toreiz mēs kaut kā sapratām, ka ir lietas, kas ir tikai mūsu darīšana, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai protam ne tikai draudzēties, bet arī strīdēties un atrisināt savas problēmas, nekarot tās pie lielā zvana.

Milzīgajā informācijas jūklī starp ziņām par politiku, finansējumu kultūrai un degvielas cenām “Statoil” nereti nākas lasīt (dzirdēt vai redzēt) kaut ko, visai brīvā formā pārstāstot, apmēram šādu: “Beidzot sākusies ziema – uzsnidzis sniegs, un bērni steidz baudīt ziemas priekus. Pilsētā x pagalmā zēni pikojušies un metuši ar sniega pikām puisītim y. Māte sašutumā vērsusies policijā.” Vai šādu: “Sižetā redzēsiet satrauktā pāra stāstu par to, kā slimnīcā A dakteris aizrādījis jauniešiem par, viņaprāt, publiskai vietai nepiedienīgu uzvedību…” Vai arī: “Bērnudārzā audzinātāja lika apēst rupjmaizes šķēli… šausmas, šausmas – ko nu tagad darīt!?”

Nevēloties kādu aizvainot, tikai prātoju – droši vien katrā šādā situācijā tās “varoņiem” tā vai cita iemesla dēļ ir sāpējusi sirds, bet vai tiešām ir noticis kaut kas tāāāds, kas jārāda vakara ziņu izlaidumā? Kas gan liek pieaugušiem (!), prātīgiem cilvēkiem par katru sīkumu kaut kur skriet pasūdzēties? Vai tā ir vēlme pēc vienas dienas popularitātes TV kastē, savas personas svarīguma apzināšanās, vēlme sodīt citus par katru cenu un pēc iespējas publiskāk? Vai vienkārši nespēja un nevēlēšanās sarunāties un savā starpā atrisināt problēmas (kas bieži vien nemaz tādas nav). Nenoliedzami – ir pavisam nopietnas lietas, kas patiešām pavirzījušās uz priekšu un pat atrisinājušās tikai pēc kāda mediju pārstāvja iejaukšanās un publiskas kaunināšanas, bet vai tiešām jāvēršas pie “Tautas balss” ikreiz, kad nevaldāmais kaimiņu runcis jau atkal marta trakumā pārrāpies pāri balkona nodalījumam pie mūsu Minnas? Un vai ir normāli, ja gandrīz vai augstākais soda mērs, kas iedarbojas jebkurā situācijā, ir teksts: “Pagaidi tik! Piezvanīšu uz “Bez tabu!”

Mūsdienu plašās komunikācijas iespējas ļauj izpausties teju katram un jebkurā veidā – varam būt aculiecinieki un mobilie reportieri… Bet vai tā mēs pamazām neapmaldāmies sīku nejēdzību, pārmetumu un sūdzību džungļos, kur sāk palikt aizvien grūtāk laicīgi pamanīt patiešām būtisko?

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here