Nesen lielveikalā iepirkos pie kases, kur cilvēkus apkalpoja ārkārtīgi dusmīga un nelaipna sieviete. Nu, patiesi – viņa bija tik saniknota kā fūrija un ar skatienu vien iznīcināja katru lielveikala apmeklētāju, kurš uzdrošinājies iestāties rindā pie viņas kases. Tas man lika aizdomāties par lepnumu un pienākumu, ko cilvēks izjūt pret savu amatu.
Pārdevēja bija jauna, aptuveni manā vecumā. Katrā viņas kustībā un žestā atspguļojās klajš riebums, pretīgums, pat dusmu balstīta agresija pret cilvēku pirkumiem, pašiem klientiem un situāciju kopumā. Pat kasieres seja bija saviebta ārkārtīgās dusmās un pretīgumā, kas viņas izskatu padarīja vismaz 15 gadus vecāku. Lai gan veikalos vienmēr cenšos izturēties laipni un pasveicinu pārdevējas, šoreiz es, tāpat kā visi citi pircēji, pat nepūlējos atvērt muti, lai viņai ko teiktu. Bija bail, ka dabūšu pa galvu ar preču skeneri vai ko tamlīdzīgu. Protams, es nevaru spriest par viņas darbadienu – varbūt patiešām bija noticis kaut kas tik nelāgs, ka visa viņas diena tika sabojāta. Taču diez vai pie vainas šoreiz bija kāds nelaipns pircējs, jo bija pilnīgi skaidrs, ka viņa no sirds ienīst šo darbu.
Pēc šī gadījuma aizdomājos par kādu paziņu, kurš strādā pie kases vienā no Rīgas burgeru ēstuvēm. Reiz biju devusies pie viņa ciemos uz darbu un sev par mazu pārsteigumu secināju, ka viņš savu darbu patiešām mīl! Bija reāli forši un patīkami vērot, ar kādu prieku viņš stāsta par savu darbu un amata pienākumiem, pret kuriem viņš izturējās patiešām atbildīgi. Lai gan darbs nav tas prestižākais un labāk apmaksātais, viņš izskatījās laimīgs.
Manuprāt, ikvienam darbiniekam neatkarīgi no amata – sētniekam, kasierim vai liela uzņēmuma direktoram – ir jāspēj uzlikt “dežūrsmaidiņu” un izvilkt darba dienu līdz beigām, neatkarīgi notikušā. Vienmēr gadīsies kāds pircējs – idiots, priekšnieks – mērglis vai kāds iesākts projekts, kas pārvēršas katastrofā. Taču darbinieks, kurš spēj savākties, jebkuram uzņēmumam ir miljona vērts. Tiesa gan, augstākā pilotāža ir pēc tam šīs visas darba negācijas neuzkraut mājās saviem tuviniekiem, taču tas jau ir pavisam cits stāsts. 🙂
