Gatavojot materiālus nākamajiem Cosmo žurnāliem, vienmēr domās nākas dzīvot pāris mēnešus uz priekšu. Tam ir savas pozitīvās puses – sniegotā martā sapņot par pavasarīgi silto maiju vienmēr ir patīkami. Taču, kad gads sāk lēnām ripot uz otru pusi, reizēm piezogas neliela panika.
Līdzīgi ir arī šobrīd. Ir tikai jūnija sākums un es ar vienu kāju esmu jau augustā – pēdējā vasaras mēnesī. Pilnīgi pamatoti sāku baiļoties – vai tiešām vasara ir pagājusi tik ātri? Un es tik maz ko esmu paspējusi paveikt?! Esmu peldējusies precīzi vienu reizi, joprojām esmu tik bāla, ka šķiet – sauli vispār neesmu redzējusi, un arī zemenes esmu baudījusi mazāk, kā pieklātos jebkuram mūsu platuma grādu iedzīvotājam. Ak jā, un kur tad palika mana apņemšanās vasaru sagaidīt ar labāku, skaistāku augumu? (Šo es prātoju, našķojoties ar biezpiena maizīti :)). Tiesa gan – man gribētos sevi saukt par radošu cilvēku, līdz ar to arī loģika nav mana stiprākā puse. Kaut kādā apziņas stūrītī jau saprotu, ka man vēl ir daudz laika, lai pagūtu visu vasarā iecerēto (tajā skaitā – visas tās skaistās, iedvesmojošās un radošās lietas, kuras pati esmu sarakstījusi žurnālā). Saprotu, ka reizēm tik stipri koncentrējos uz nākotni, ka aizmirstu izbaudīt šo mirkli, tagadni, realitāti. Bieži vien sevi pieķeru, atliekot kādas noteiktas dzīves baudas uz kādu nenoteiktu laiku, kad pelnīšu vairāk/būšu skaistāka/dzīvošu kvalitatīvāk. Bet kāpēc es vienkārši nevaru samierināties ar tagadni? 🙂 Man ir jāpārstāj dalīt dzīvi pa laika nogriežņiem, arī tagad ir labi un forši, tikai jāprot to novērtēt!
