Mums visiem, atkarībā no audzināšanas, pasaules izpratnes un izglītības ir zināmi principi. Neklausīties LR2, nerunāt ar kaut kādiem cilvēkiem, neiepazīties uz ielas, neēst cūkgaļu – nezinu par jums, bet nu noteikti ir kaut kādi „ne”. Bet vai mēs sevi neapdalām?
Es nerunāju par lietām, kas ir aizliegtas ar likumu, bet visādi citādi – man strikti principi vienmēr ir likusies zināma aprobežotība. Jo pasaule ir skaista tās daudzveidībā un kaut kādu principu pārkāpšanā.
Nesen biju Valmierā uz šlāgermūzikas festivālu. Nokāpu no sava troņa un sēdēju starp foršiem cilvēkiem, priecājos par vasaras nakti vienkāršas mūzikas pavadījumā, ēdot eļļā ceptu kartupeļa spirāli. Es neesmu labāka tāpēc, ka ikdienā neklausos „Klaidoni” un velku drēbes, kas maksā vairāk par 5 latiem un ēdu eko. Viņi nav sliktākai tāpēc, ka bez kompleksiem dejo dienasgaismā – klupdami, krizdami.
Mēs savās galvās esam izveidojuši kaut kādu kastu sistēmu, kas paredz noteiktus principus, kas mūs notur pie kāda iedomāta sabiedrības slāņa. Mokāmies, cenšamies tos ievērot un nemitīgi ar kādu sacenšamies. Arī es. Tā ir lepnība. Un nosodāma.
Varbūt mans piemērs nav ideāls, bet es gribēju jūs iedrošināt – paplašiniet savu pieredzi un pārkāpiet kādu „ne”, un jūs būsiet tikai ieguvēji. Lepnība ir nāves grēks. Nosodīt citus – arī. Mēģināsim skatīties uz pasauli atvērtām acīm!
