Esmu jau pieradusi, ka katru gadu, tuvojoties Ziemassvētku laikam, Cosmo.lv forumā parādās diskusija “Ko dāvināt vīrietim?”. Ir ļoti labi, ka iespējams izlasīt dažādus padomus un idejas par šo tēmu un uzzināt, par ko priecāsies tavs vīrietis, draudzene, vecāki vai kāds cits tuvs cilvēks. Taču ko darīt tad, ja neviens padoms nešķiet piemērots, pašai prātā neviena ideja nenāk, bet svētki tuvojas milzu soļiem?
Šogad, kā katru gadu, esmu ielūgta uz ģimenes draugu viesībām, kur visas jubilejas sakrīt vienā nedēļas nogalē. Un atkal, kā katru gadu, mani tirda doma par dāvanu. Gribas ko personiskāku par dāvanu katri, ko tādu, kas piemeklēts īpaši viņiem. Taču katra ideja, kas pazib prātā, ir vai nu kaut kur jau bijusi, vai nedaudz nepiemērota, vai arī vienkārši neder situācijai. Protams, apzinos, ka ne jau dāvanas dēļ esmu aicināta un vislielāko prieku viņiem sagādās mana ierašanās un dalīšanās svētkos, tomēr, tomēr doma par dāvanu neliek mieru. Un tā katru gadu, turklāt ar katru gadu arvien grūtāk, jo liela daļa labo ideju jau ir izsmeltas, turklāt cilvēki paši “apaug ar mantām” un daudz kas vairs nav nepieciešams.
Šoreiz esmu nolēmusi sākt ar personiskas apsveikumu katrītes izveidošanu un ceru, ka prātā tikmēr ienāks kas tāds, kas būs gan noderīgs maniem draugiem, gan arī piemērots dāvināšanai. Taču tajā pašā laikā domāju un apzinos, cik gan daudz svētki cilvēkiem pagājuši “vienkārši tāpat pa ceļam” veikalā nopērkot kādu dāvanu. Protams, ne jau mantas un dāvanas ir pašas nozīmīgākās, tā nevajadzētu būt. Taču tik daudz kas bieži notiek “pa roku galam”, ka, gribot negribot, uznāk nelielas skumjas, saprotot, ka bieži viens par otru nemaz tā no sirds nepadomājam un nepievēršam uzmanību tam, kas otram būtu vajadzīgs.
