Tā bija ļoti īpaša Jaungada nakts. Viņu ievēroju jau uzreiz, kad pievienojos ballītei. Viņš stāvēja pie dzērienu letes, lēni malkodams viskiju un vēroja apkārt notiekošo jautrību, it kā pats nemaz tajā nevēlētos piedalīties. Arī es neplānoju pavadīt šo nakti viena, kārtējo reizi vientuļi atgriežoties tukšajā dzīvoklī. Jutu, ka šoreiz kaut kam jāmainās un ka šī reize būs īpaša. Tāpēc saņēmu drosmi, piegāju pie izskatīgā svešinieka un uzsāku sarunu.
Kā izrādījās, Daniels bija tikko atgriezies no arhitektūras studijām Eiropā un Latvijā pabijis vien tikai pāris nedēļas. Sarunas gaitā secinājām, ka ne viens, ne otrs te nejūtamies piederīgi un labprāt dotos iekarot Vecrīgas jaukākos bārus. Tā nu devāmies no ballītes ātri prom, lai vēl līdz salūtam paspētu ienirt kādā jautrā klubiņā. Pēc pāris šampānieša glāzēm tuvojāmies arvien intīmākām sarunām par dzīvi un es jau nojautu, ka Vecrīgas salūts nebūs vienīgais, ko šonakt piedzīvošu. Tā arī bija. Un nenožēloju ne mirkli no šīs nakts. Iespējams, mazliet vieglprātīgi, jo zināju, ka turpinājums tik drīz nebūs gaidāms – Danielam bija jādodas atpakaļ turpināt studijas. Taču patiešām forši, jo abi joprojām sazināmies FB un apmaināmies ar smaidu izraisošām sms. To nevienam negribēju stāstīt, jo, šķiet, kad šis stāsts pastāstīts, tas liekas tik vienkāršs un parasts. Bet domās un atmiņās tas palicis skaists un romantisks.
– Amēlija (27)
