Projecējiet savu mūžīgo vilšanos spogulī, no kurienes, esmu pārliecināta, tā arī rodas. Es esmu viena no tām sievietēm, kurām ir nosliece uz lieko svaru. Es jau tāpat esmu apaļa, bet, ja sevi nekontrolēju, tad vispār izplūstu pa visu pasauli.
Jā, pasaulē ir daudz tādu kā es. Un, jo vecākas mēs kļūstam, jo mazāk mūs uztrauc liekais svars.
Kad tu esi tādā situācijā, kā es, kad starp būšanu apaļīgai un resnai ir ļoti šaura robeža, ir tikai divi varianti: vai nu ņemt pie sirds visus komentārus, kas nāk manā virzienā vai arī kļūt par vienaldzīgo dzelzs lēdiju. Un tad, kad es esmu tā otrā, tad man manāmi aug pašnovērtējums.
Tas ir savādi. Kad es neceļu lielu paniku par savu svaru un nedomāju par to, kā izskatos citu acīs, es jūtos laimīgāka.
Tādos brīžos gan rodas konflikts starp manu laimi un citu cilvēku pārmetumiem. Lai gan, es domāju, ka ar to saskaras jebkurš cilvēks.
Piemēram, nesen es aizbraucu pie mammas, kuru nebiju redzējusi aptuveni gadu. Pēc apskāvieniem un bučām, viņa, būdama smalka un slaida sieviete, man pavaicāja: „Tu vēl ievēro diētu?” Ta-da-da-daam. Godīgi sakot, es nezināju, ko atbildēt, jo nobrīnījos par to, ka viņu vēl interesē mans svars.
Es varēju pateikt: „Nē, vairs nekādas diētas!” vai „Jā, ievēroju.”, un tāpat abos gadījumos viņas sejā būtu lasāma vilšanās. Es zinu, ka jebkurā gadījumā, kamēr es nebūšu tāda, kādu viņa mani vēlas redzēt, mammas sejā būs lasāma vilšanās.
Tāpēc es viņai atbildēju: „Mans liekais svars atkal izbojāja tev dienu, mamm? Jo man tev ir jāsaka, ka, ja mans svars cīnīsies pret taviem pārmetumiem, mēs nonāksim strupceļā. Jo mans svars nekur neliksies. Tāpat kā tavi pārmetumi.”
Pats smieklīgākais ir tas, ka pēc apraksta es nemaz neietilpstu resno cilvēku kategorijā. Es vienkārši esmu apaļīga, bet arī tāda, kas sagādā neērtības citiem cilvēkiem. Piemēram, savai mammai.
Viņa, kas pēc dabas ir smalkas miesas uzbūves, nekad nespēja pieņemt to, ka es tāda neesmu. Un viņa nav vienīgā tāda. Vesels konveijers cilvēku gaida, kad tik varēs pasmieties par apaļiem cilvēkiem.
Un vēl mani smīdina tas, ka man saka: „Es raizējos par tavu veselību.” Nopietni? Rodas iespaids, ka jūs paši atrodad atrunas saviem pārmetumiem un aizvainojumiem. Kas būs, ja es teikšu, ka esmu vesela kā zirgs? Jūs lūgsieties, lai man piemestos diabēts un pēc tam teiksiet: „Es taču teicu”?
Atceros, kā neilgi pēc dzemdībām es sēdēju ar meitiņu mājas pagalmā, kad ārā iznāca mans tētis. Tā bija vasara, un es biju uzvilkusi īsu kleitiņu. Viņš pienāca pie manis un, rādot uz manām kājām, teica: „Un ko tu ar šo visu darīsi?”
Ko? Nogriezt? Izīrēt sev citas kājas, kamēr šīs kļūs pietiekami labas?
Tāda sajūta, ka viss, ko daru, kāds cilvēks esmu, kādu bērnu esmu laidusi pasaulē, vairs nav svarīgi, ja man ir tādas kājas, kuras apkārtējos neapmierina.
Kad es šo visu izstāstīiju mammai, viņa bija šokā. Viņa pat nesaprata, cik pretīga ir viņas uzvedība. Visu manu mūžu viņa un tētis man teica, ka esmu resna. Nespēju pat iedomāties, kāds es būtu bijis cilvēks, ja, tā vietā, lai pazemotu, viņi man teiktu, ka esmu brīnišķīga tāda, kāda esmu.
Visā visumā, ja mans svars jūs kaut kā aizskar, ejiet tālāk. Jūsu nosodījums nekādi neietekmē manu pašvērtējumu. Ejiet, lūdziet par manu diabētu un turpiniet projecēt savu negatīvismu spogulī, no kurienes, visticamāk, tas arī rodas.
Avots: Soulpost.ru