Seišelu salas ir viena no pasaules skaistākajām vietām, kurp doties baudīt sauli, krāšņo dabu un okeāna burvību. Ne velti viens no pirmajiem Seišelu salas Pralēnas apmeklētājiem domāja, ka atradis Ēdenes dārzu.
Kad ziemas aukstums un tumsa mani bija pavisam nogurdinājuši, visvairāk par visu es vēlējos apgulties siltās smiltīs pie ūdens un aizvērtām acīm klausīties putnu un viļņu dziesmās. Vispirms izrēķināju, cik daudz man ir brīvdienu, tad – cik daudz naudas, un pēc tam mēģināju to savienot ar vēlmēm. Turcija, Ēģipte un Apvienotie Arābu Emirāti mani nevilināja, Kanāriju salas biju jau apskatījusi, bet Azoru salās bija vēl auksts. Atlika Karību, Maldīvu un Seišelu salas. Skatoties bildes un lasot pieejamos interneta avotus, izvēlējos Seišelas – granīta un koraļļu salu grupu Indijas okeānā.
Lidojums bija ļoti, ļoti nogurdinošs, bet, attopoties piesātināti zaļajā, svaigajā un siltajā Viktorijā (Seišelu republikas galvaspilsēta, kas atrodas uz galvenās – Mae – salas), tas aizmirsās. Lai izvairītos no burzmas un lieliem tūristu bariem, viesnīcu bija rezervējusi Pralēnā – salā, kas atrodas stundas braucienā ar prāmi. Ar Cosmo lasītājām vēlos padalīties tajā, kas man patika visvairāk.
Pasaules top pludmale
Pralēnā atrodas viena no pasaules top 10 skaistākajām pludmalēm – Ance Lazio. Tā ir klinšu ieskauta lagūna, kas atgādina Bounty šokolādes reklāmā redzēto: baltas, smalkas smiltis, tirkīzkrāsas ūdens un palmas. Nevienas jūras zāles, ūdens tikai par pāris grādiem vēsāks nekā gaiss, cilvēku nav daudz, un, jau ieraugot šo vietu, zināju, ka tieši par to Rīgas drēgnumā esmu sapņojusi. Kāda cita pludmale – Ance Georgette – šķita vēl interesantāka. Tā ir nedaudz mazāka, taču viļņi tur bija tik spēcīgi, ka gāza no kājām. Turklāt, lai nokļūtu šajā pludmalē, jāmēro ceļš cauri kādas luksusa viesnīcas golfa laukumam, kas mežonīgajā dabā izskatās tik sapucēts, ka tur ieiet ļauts vien ar iepriekšēju oficiālu pieteikšanos caur viesnīcu. Pralēnas pludmales ir pieejamas visā 38 km2 lielajā salā. Skaistākas, mazāk pievilcīgas, pilnākas un tukšākas, taču šīs divas tiešām bija īpašas.
Zemūdens pasaule
Viesnīcas un vietējie iedzīvotāji tūristiem piedāvā gan daivingu, gan snorkelēšanu – koraļļi, gliemežvāki, 900 sugu zivis ar savu krāsu daudzveidību burtiski paralizē. Es snorkelēju pirmoreiz un, sapratusi, kā var reizē elpot, peldēt un skatīties, par redzēto biju pilnīgā sajūsmā. Lai pievilinātu zivis, mūsu viesnīcas jahtas kapteinis tās baroja ar maizi, un to saradās īpaši daudz. Viena ziņkārīga zilgani caurspīdīga zivtele peldēja tikai dažu centimetru attālumā no manas maskas, un likās, ka tā skatās man acīs. Aizraujoši. Daudz tūristu uz Seišelu salām brauc makšķerēt, jo šeit ir iespējams noķert lielo lomu – runā, ka te mīt viseksotiskākās zivju sugas.
Mīlestības rieksts
Pralēna ir vienīgā vieta pasaulē, kur brīvā dabā aug kokosrieksts Coco de mer. Tā forma atgādina sievietes klēpi, un šis simbols tiek izmantots visdažādākajos Seišelu salas suvenīros. Koks izaug aptuveni 30 metrus garš, tam ir vēdekļveida lapas. Sievišķie un vīrišķie koki atšķiras – sievišķajiem auglis ir jau pieminētais rieksts, kas attīstās aptuveni 6–7 gadus, izaug lūdz pusmetram diametrā un sver līdz pat 30 kg. Savukārt vīrišķā koka auglis ir līdz metru garš ziedošs… loceklis. Lieki piebilst, ka auglis ir aizsargājams un to izmanto nevis uzturā, bet ajūrvēdas un ķīniešu medicīnā. Šī augļa sula esot viens no spēcīgākajiem afrodīzijiem, taču man to nebija lemts izmēģināt. Kas zina, varbūt tā ir vienkārši skaista leģenda.
Melnās pērles
Pralēna ir vienīgā vieta Indijas okeānā, kur audzē melnās pērles. Tas nav tik vienkārši, kā šķiet, jo, lai tiktu pie šādām pērlēm, īpašas austeru sugas pērlenēs ar ķirurga precizitāti iestāda Misisipi upes gliemeņu perlamutra bumbiņas, kas trīs gadu laikā izaug par īstām pērlēm sudraba, zilganā, zaļganā, baklažānu un grafīta toņos. Pērļu fermu par simbolisku samaksu iespējams apskatīt klātienē. Fermas baseinos tiek audzēti dažādu krāsu koraļļi, kurus eksportē uz Eiropu, lai izdaiļotu turienes akvārijus. Tā kā pērles audzē okeānā, to klātienē apskatīt nevar. Ja paveicas, ir iespējams pavērot, kā tās tiek lobītas ārā no gliemenēm, taču fermas telpās apmeklētājiem piedāvā noskatīties filmiņu par pērļu audzēšanu un izstādi, kurā redzamas visas audzēšanas stadijas. Promejot, protams, pieejams arī veikaliņš, kurā lētākie pērļu bumbiņu auskariņi maksā ne vairāk ne mazāk kā 900 eiro. Par kaklarotu iespējams tikai sapņot…
Bruņurupuču sala
Seišelu salās mājo visdažādāko sugu putni, to dziedāšana ir neatņemama atvaļinājuma sastāvdaļa. Brokastīs kruasāna drupačas diedelē vietējais “zvirbulis” koši oranžā krāsā un citi ne mazāk eksotiski dziedoņi. Pralēnā dzīvojot arī melnais papagailis, taču ne dabas parkā, ne citur uz salas man to neizdevās ieraudzīt. Starp pastāvīgajiem salu iedzīvotājiem ķirzakām un krabjiem neviena indīga mošķa nav. Katrā ziņā odu, par kuriem mūs tik sparīgi brīdināja viesnīcas administrācija, tur ir vismaz 10 reizes mazāk nekā jūnijā Latvijas laukos. Runā, ka Seišelās esot četru sugu čūskas, taču tās nav indīgas. Toties uz Curieuse salas brīvā dabā sastopami milzīgi bruņurupuči – to tur esot ap 500. Lēnīgie zālēdāji brīvi pārvietojas pa apkārtni, un, šķiet, ka cilvēki viņus netraucē. Vietējie stāsta, ka tie dzīvo aptuveni 200 gadus, tāpēc, iespējams, tos satiks vēl mūsu bērni un bērnu bērni.
Ko vēl piebilst… Ēdiens tur ir garšīgs – kā jau pienākas, visdažādākās zivis un jūras veltes, kreoliešu tradicionālā virtuve, turklāt pagatavota eiropiešu vēderam saprotamā veidā. Bijušās angļu un franču kolonijas ietekme ir jūtama gan kultūrā, gan valodā, gan iedzīvotājos. Tā ir vieta, kas arī man turpmāk asociēsies ar paradīzi un kur es gribēšu atgriezties.
Noderīgi!
Oficiālās valodas ir angļu un franču.
Klimats ir vienmērīgs visu gadu: 24–30 grādu, taču diezgan mitrs. Stiprs vējš ir reti, karstākie mēneši ir marts un aprīlis.
Vairāk nekā 90% salas iedzīvotāju ir kristieši.
Lai arī salās ir vietējā valūta (Seišelu rūpija), visur iespējams norēķināties ar ASV dolāriem un eiro.
Teksts: Linda Burmeistare.
