C hepatīta ārstēšanā Latvija šobrīd iet uz priekšu lieliem soļiem – slimības izskaušanai ir pietiekams finansējums, valsts apmaksātu ārstēšanu saņem arvien vairāk pacientu vieglākās slimības stadijās. Tomēr līdz pilnīgai slimības izskaušanai vēl ir tālu – neapzināto inficēto “rezervuārs” ir vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, šis cipars svārstās no 20 000 – 35 000, precīzu datu nav. Neinformēti un neārstēti, šie cilvēki apdraud ne vien savu, bet arī citu veselību. Kas ir šīs sabiedrības grupasun ko darīt, lai varētu tās sākt ārstēt? Uz sarunu aicinājām Latvijas infektoloģijas centra virsārsti infektoloģi Velgu Ķūsi un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas infektologu hepatologu Paulu Aldiņu.
Pauls Aldiņš: “Eiropas vadlīnijās, kuras esam pieņēmuši arī mēs, ir ierakstīts, ka jāārstē tie cilvēki, kas rada draudus visai sabiedrībai un ir infekcijas rezervuārs. Tie ir cilvēki, kas uzturas ieslodzījuma vietās, narkotiku lietotāji. Šīs sabiedrības grupas nav populāras, un, protams, neviens nevēlas tās akcentēt. Tomēr ar mūsdienīgo terapiju, kas ir vienkārša un neprasa daudz laika, varam paspēt izārstēt šos cilvēkus, kamēr viņi ir ieslodzījumā. Līdz ar to viņi, iznākot brīvībā, vairs neizplatītu šo slimību sabiedrībā. Ar šo nav jāsaprot, ka mēs “sliktiem” cilvēkiem dalām pērles. Tas ir ceļš, kādā mēs līdz 2030. gadam varētu šo slimību valstī samazināt, lai neapdraudētu visus pārējos. Ja iepriekš galvenie iebildumi pret šo cilvēku ārstēšanu bija tādi, ka brīvībā esošos pacientus ārstēja tikai smagākās fibrozes stadijās, un visiem līdzekļu nepietika, tad šobrīd situācija ir mainījusies. Kopumā no valsts viedokļa ir svarīgi plānot ārstēšanu tā, lai C hepatīts valstī vairs nebūtu problēma, un lielās naudas summas nav jāiekļauj budžetā vēl 30 gadus katru gadu. Šī ir iespēja “saspringt” un tikt galā ar C hepatītu valstiskā līmenī. Protams, vienmēr paliks ikdienas gadījumi, taču milzīgā problēma būs novērsta. Tā ir mūsu, veselo cilvēku, atbildība – motivēt un palīdzēt šiem cilvēkiem ārstēties. Tiem, kas nelieto intravenozās narkotikas un kam nav C hepatīta, būs daudz drošāk dzīvot, ja inficētie narkotiku lietotāji tiks izārstēti.”
Šo viedokli atbalsta arī Velga Ķūse: “Viena no lielākajām potenciālo pacientu grupām ir tie, kas atrodas ieslodzījuma vietās. Šādas pat riska grupas ir intravenozo narkotiku lietotāji un cilvēki, kas sniedz seksuālus pakalpojumus. Šīs grupas vajadzētu mēģināt aptvert. Arī valsts galvenais infektologs, Prof. Uga Dumpis ir vairākkārt uzsvēris, ka tikmēr, kamēr netiks strādāts ar šīm riska grupām, infekciju izskaust nebūs iespējams. Savukārt, ja runājam par skrīningu, manuprāt, lielu darbu varētu izdarīt ģimenes ārsti – ja reizi gadā cilvēkam pienākas pilna veselības izmeklēšana, ir vērts veikt arī C hepatīta testu. Tādā veidā uzzināsim par daudziem inficētajiem, jo šis vīruss var ilgstoši neizrādīt nekādas pazīmes. Tad arī varēs veiksmīgāk plānot ārstēšanu – zināsim, cik pacientu katrā stadijā ir, un cik ātri viņus varēs izārstēt.”
Arī Pauls Aldiņš piekrīt, ka “svarīga loma C hepatīta pacientu diagnosticēšanā ir arī mērķtiecīgai to cilvēku izmeklēšanai, kuriem ir C hepatīta ārpusaknu slimības izpausmes, kā piemēram: ilgstošs nespēks, vairogdziedzera slimības, nieru slimības, locītavu slimības, 2. tipa cukura diabēts, alkohola aknu slimība, atsevišķas slimības, kuras izpaužas ar ādas bojājumu un citas. Šie pacienti nereti citu iemeslu dēļ apmeklē ģimenes ārstu vai speciālistus, tālab nozīmīga ir visu ārstu izglītošana par C hepatīta dažādajām izpausmēm, lai veicinātu slimības gadījumu diagnostiku un ārstēšanu.”
Tomēr Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijai ir atšķirīgs viedoklis: “C hepatīta skrīninga jautājums ir sarežģīts, jo mums ir kvotas uz laboratoriskiem izmeklējumiem, un lielākoties tās ir pārsniegtas. Tas nav valsts apstiprināts skrīnings, tāpēc vadāmies pēc klīniskām indikācijām un simptomiem, analīzes veicam vien tiem, kam ir aizdomas par saslimšanu. Ir valsts apmaksātas skrīninga programmas, kuru ietvaros tiek veiktas analīzes un izmeklējumi, diemžēl C hepatītam tādas nav” – tā asociācijas vadītāja Līga Kozlovska.
Protams, jebkurā gadījumā ar diagnostiku vien nebūs līdzēts – cilvēkam, kuram konstatēts C hepatīts, būtu jābūt iespējai saņemt ārstēšanu. Šobrīd daļai pacientu tādas joprojām nav. Tomēr pacientu loks tiek arvien paplašināts, un Dr. Velga Ķūse izsaka cerību, ka līdz 2020-to gadu sākumam valsts apmaksātā ārstēšanas sistēma varētu uzņemt ikvienu, kam ir konstatēts C hepatīts jebkādā stadijā.
Autors: Divi gani – sabiedriskās attiecības 15.08.2018
