Mans vīrs slimo reti, bet, kad slimo, pārvēršas par princi. Čīkstošā balstiņa, kas skan no segas apakšas, izsakot dažādus lūgumus, mats matā līdzinās maza izlutināta prinča īdēšanai.
“Mīļā, atnes man tējiņu… Tikai ne liepziedu, tā man negaršo. Labāk kumelīšu!
Es gribu citrusaugļus! Kārojas greipfrūti un pomelo… Mm, vai uzvārīsi manu mīļāko zupu? Nu to ar vistu un mazajiem makaroniem… Kas tās par zālēm? Nezinu tādas! Piezvanīšu mammai…”
Mammas piesaukšana slimošanas laikā ir klasika. Iebildumi, ka nav vajadzības zvanīt mammai, jo esam pieauguši cilvēki, un vispār viņam ir sieva, netiek ņemti vērā. Mamma zinot labāk, viņa esot piedzīvojusi vairāk viņa slimošanu nekā es. Tad es padodos: skrienu ar kūpošām tējas krūzēm, stiepju no veikala maisus ar citrusaugļiem, vāru zupas un izklaidēju slimnieku ar izdomātiem stāstiem, kamēr šķiet, ka pašai uzkāpusi temperatūra un sācies klepus.
Vīrietis=bērns
Tas ir zināms fakts, ka vīrietis un slimošana ir izaicinājums katrai sievietei. Mans tēvs slimojot vienmēr kļūst nevarīgāks par nevarīgu, līdzīgi uzvedas brālis un draudzeņu vīri. Tas notiek gluži kā uz burvju mājiena: ja ķermeņa temperatūra pārsniedz 37 grādu atzīmi, viņi no pieaugušiem vīriešiem pārtop par princīšiem (vai krupjiem, kas jāapčubina tik ilgi, līdz atkal kļūst par prinčiem).
“Nevienai sievietei nenovēlu būt mājās vienai ar trim slimiem bērniem!” apgalvoja mana draudzene, kurai gan ir tikai divi bērni. Redzot manā sejā neizpratni, viņa turpināja: “Reiz visi noķērām vēdera vīrusu – es, vīrs un abi bērni. Tā bija briesmīgākā nedēļa manā mūžā, kas pielika punktu mūsu plāniem par trešo bērnu. Es sapratu, ka vēl neesmu tam gatava!” Draudzenes vīrs bija kļuvis par princi. Kamēr viņa steberēja uz aptieku pēc zālēm, vārīja tumes, vīrs ar abiem puikām ērti ieritinājās uz dīvāna un skatījās multenes. Gaidītā atbalsta vietā draudzene tika pie trešā bērna.
Slimības ir tikai galvā
Slimošana kārtējo reizi apstiprina seno teicienu – vīrieši ir no Marsa, sievietes no Veneras. Kāpēc? Brīdī, kad vīrietis sajūt piezogamies slimību, viņš tūliņ sāk to ārstēt. Vispirms ar īsta vīra metodēm (vilnas zeķes, ķiploki, silta sega), bet, ja tās nelīdz, tad ar miega, miera un apčubinošas sievas gādīgo palīdzību. Sievietes? Sievietes pilnīgi pretēji. Sajūtot pirmās saslimšanas pazīmes, viņas ieslēdz papildu apgriezienus – sāk vairāk strādāt, sparīgāk sportot un izklaidēties. Nezinu, varbūt tas tāpēc, ka ķermeņa temperatūra virs 37 grādu atzīmes sievietes pārvērš par nepakļaujamām amazonēm vai arī visas kā viena tic tam, ka slimības taču ir tikai galvā!
Reiz es ilgi pretojos slimībai, un, kad viss jau šķita labi, saslima vīrs un drīz pēc viņa tomēr arī es. Kad vīram palika jau ievērojami labāk, koķeti vainoju viņu aplipināšanā un bez sirdsapziņas pārmetumiem kļuvu par princesi. Slavējot manu rūpīgo slimnieku kopšanu, mīļotais solīja atdarīt ar to pašu. Tiesa, viņam neviens nepateica, ka ar augstu temperatūru mājās nogulēšu visu nedēļu, uz viņa pleciem uzkraujot suņa vadāšanu trīsreiz dienā, vakariņu gatavošanu un produktu iepirkšanu gan sev, gan man, kurai nu bija īpašas vēlmes (Es gribu kūku! Ar āboliem.). Šķiet manas kaprīzes bija viņu tā nogurdinājušas, ka paziņojums – man jau diennakti nav temperatūras – izsauca viņa sejā tik laimīgu smaidu, kādu es pēdējo reizi atceros redzējusi tikai pie altāra.
Lai nu kā, slimošana nav nekas patīkams. Pat tad, ja tiec apčubināts pēc augstākajiem karaļnama standartiem. Tāpēc jo laimīgāki abi jutāmies tad, kad termometrs pārstāja būt intīmākais priekšmets, ar kuru dalīties.
Uz veselību!
Teksts: Una Ahuna-Ozola
