Pastiep rokas pretī zvaigznēm. Meklēt mieru, klusumu nakts burvībā. Ķert saules staru pieskārienu agrā pavasarī. Vērt acis ciet un izbaudīt, spalgā sala dūrienu vaigā, aukstā ziemas dienā. Tas viss ir kā mierinājums, kā neliela pauzes poga smagajai ikdienai. Tie mazie dzīves sīkumi neļauj Tev aizmigt nebūtībā un turpina likt ieklausīties. Ieklausīties dzīves nozīmē, saskatīt to lietās, kas nepazudīs. Saule mūs sildīs mūžīgi un zvaigznes spīdēs tik ilgi, cik varēsi saskatīt. Katra paša ziņā paliek izvēle – just vai palaist garām.

Kad ikdiena lauž plecus. Kad tas viss jau sāk likties par smagu. Kad dzīve liekās, kā viens liels nebeidzams nelaimes aplis. Kad pelēkais un melnais ir vairāk nekā baltais un gaišais. Pacel acis pret debesīm un skaļi izkliedz jautājumu – KĀPĒC? Vai saņem atbildi? Nē. Nezinu, liktenis vai sen jau zvaigznēs ierakstīts. Ticu, ka katram savs ceļš noejams līdz miera alejai. Vai ir kas augstāks pār to? Šaubos. Līdzi laikam katrs pats sev ceļu veido, ko atzaro vairākas takas, strautiņi un kalnāji. Citam visu izmaina viens līkums pa nepareizo taku. Citam varbūt tā ir neliela tērcīte, kas aizplūst uz pretējo pusi un nekā netiek līdz jūrai. Lai vai kā, jebkurš paugurs var pārtapt par lielu kalnu, ko paliek arvien grūtāk pārkāpt un neiespējami apiet.

Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas

Pats savu laimi cel. Pats savu ceļu veido. No grants, no akmeņiem vai nebeidzamiem veiksmes līkumiem. Uz cita nelaimi savu laimi neuzcelsi. Nezodz līdzenu virsmu, lai gabalu pa gabalam to liktu savam ceļam pa virsu. Par savu gājumu esi atbildīgs tikai Tu pats. Tad nu, ja esi izracis grāvi apkārt savam vienīgajam kalna, Tev pašam būt tam, kurš izdomās kā grāvi piepildīt, lai tas pārtop par baltām kāpnēm, kas ved tikai uz augšu vien. Nepadodies. Paņem asaras un ieliec kabatā, lai neviens tās neredz un aizmet prom sen krātās iedomas par neiespējamo. Tu vari tik daudz, cik spēj pacelt. Ja asaras un ciešanas pārveido par cerību un veiksmes staru, tad spēj vēl vairāk. Tikai notici.

Lai gan citreiz liekās, ka tiešām aiz muguras kāds gaida, kad paliksi vājš vai izdvesīsi pēdējos iespēju vaidus. Tad nozags pēdējo vēlmi censties un  no rīta celties. Viss paliek melns un liekas neaiztverams. Saņem drosmi rokās un pagriez seju tam nelabajam, kurš elpo pakausī. Izņem no kabatas sakratās asaras un palīdzi ļaunajam izveidot strautiņu, pa kuru tas var aizplūst prom. Tālu prom.

Katram pašam savs ceļš jāveido un savas takas jāizstaigā. Citam garākas, citam īsākas, bet katram savas. Nav viegli, zinu. Nepavisam ne. Ir jāpakāpjas uz neliela savas zemes paugura, lai kaut nedaudz saskatītu tālāko. To, kas vada uz priekšu un neļauj nolaist rokas un pamest cerības. Mērķis.

Zvaigznei krītot, vēl joprojām vēlos vēlēšanos. Redz, ticība nav zudusi. Lai gan nedaudz viens plecs ir zemāks par otru. No visām dzīves grūtībām, smagums ir. Bet nezaudējam cerību, ticību un vēlmi. Darām to kopā. Ja nevaram iet ceļu visi vienotā kopumā, tad ticību varam noturēt kopā. Krītot zvaigznei, atceries, ka neesi viens, kurš tic. Neesi viens, kurš ciešs un laiž roku lejā. Bet šoreiz pastiep to pretī zvaigznēm un tici.

 

Autors: Lauma Roķe, Dieviete.lv

 
1 Comment
  1. Līga 2 gadi ago

    Šis raksts priekš manis ir tieši laikā,jo esmu no dzīves problēmām sagumusi gandrīz līdz zemei.Ir ļoti grūti pacelt acis pret debesīm,ja visapkārt ir dubļi.Izlasot šīs rindas,sejā iespīd neliels saules stariņš,kas dod spēku kā asniņam slieties augšup.

Komentēt

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?