Attēls: Dieviete.lv

Manuprāt, viens no jaukākajiem veidiem, kā iedziļināties citu cilvēku likteņos vai, piemēram, just līdzi mīlas mokās nomocītajiem, tādā veidā gūstot sev kādu jaunu dzīves pieredzi, ir ļaušanās teātra maģijas brīnumam un vilinājumam. Imants Ziedonis ir teicis: „Nav laiks. Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti.” Neskatoties uz regularitāti, man teātra apmeklējums vēl aizvien ir labākā dāvana sev, jo tikai teātrim veltītajos mirkļos es spēju gūt tik ļoti smalku emociju un izjūtu karuseli. Apzinos, ka viena no grūtākajām lietām aktierspēlē ir neko nespēlēt, tāpēc neviltoti apbrīnoju un ļoti cienu tos aktierus, kuriem uz skatuves izdodas būt tik pārliecinoši un neatvairāmi dabiskiem, ka šķiet – esam pazīstami jau sen.

Zinot manu lielo teātra mīlestību, likumsakarīga bija izvēle piedalīties 11.augustā Dikļos Kocēnu novada domes organizētajā pasākumā. Tik uzrunājošs šī grandiozā pasākuma nosaukums „Latviešu teātrim 200” radies tāpēc, ka tieši pirms 200 gadiem – 1818.gadā, Dikļu muižas Zundas rijā, tika spēlēta pirmā izrāde latviešu valodā – Fridriha Šillera luga „Laupītāji”.

Attēls: Dieviete.lv

Pēc rūpīgi pārdomātās kultūras programmas visas dienas garumā (Latvijas Nacionālā teātra aktrises Indras Burkovskas meistarklase aktiermākslā, amatierteātra uzvedumi, teatralizēta pastaiga „Reiz Dikļos „Laupītāji” tapa” un Latvijas Kultūras akadēmijas profesora Jāņa Siliņa lekcija „Latvijas profesionālā teātra pirmsākumi”) jau plkst. 19:00 skatītāji tika gaidīti Neikenkalna dabas koncertzālē uz teātra mūzikas lielkoncertu „BEZ TEĀTRA MĒS NEVARAM”. Saistībā ar jau pieminēto pirmo izrādi „Laupītāji”, pat Neikenkalna dabas koncertzāle tika iekārtoti atbilstoši – skatuves centrā bija novietota liela lāde ar redzamiem dažādiem „laupījumiem”, savukārt pa malām – lieli pārbāzti maisi, patiešām atgādinot jūras laupītāju krājumus. Taču lielākais laupījums, ja tā var izteikties, tika piedāvāts dabas koncertzālē sanākušajiem un tās, protams, bija gandrīz pussimts sen zināmu un ik pa laikam līdzi dungotu dziesmu no dažādu teātru dažādu laiku izrādēm.

Vakara vadītāja loma tika uzticēta aktierim ar lielo „A” – Gundaram Āboliņam, kurš atraktīvā veidā sniedza ikvienam, kas to vēlējās dzirdēt, plašu informāciju par katru izpildīto dziesmu – no kuras izrādes tā ir, kurš ir mūzikas un teksta autors, cik ilgi konkrētā izrāde bijusi repertuārā un kurš aktieris / aktieri to ir izpildījuši agrāk. Dziesmas, kā jau iepriekš rakstīju, pārsvarā bija sen dzirdētas un it kā tik pazīstamas – vismaz lielākā daļa skatītāju vienoti šūpojās mūzikas ritmā un pat droši dziedāja dziesmām līdzi, taču, ja vajadzētu nosaukt dziesmu precīzus nosaukumus vai izrādes, no kurām tās ņemtas, nemaz nerunājot par komponistu vai teksta autoru, domāju, ka ne vienmēr tas tik raiti izdotos. Jāsaka liels paldies režisoram Jānim Mūrniekam par tik kvalitatīvi noorganizēto koncertu, kurā tika sapulcināti lieliskākie dziedošie aktieri no trim teātriem – Ērika Eglija, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Ģirts Ķesteris, Gints Andžāns, Artis Robežnieks no Dailes teātra, Gundars Grasbergs, Juris Hiršs, Raimonds Celms no Latvijas Nacionālā teātra un Elīna Hanzena no Valmieras drāmas teātra, kā arī dziedātāja, burvīgās balss īpašniece Ieva Kerēvica.

Attēls: Dieviete.lv

Attēls: Dieviete.lv

Divarpus stundu garajā koncertā tika dziedātas gan aizkustinošas solo dziesmas, gan nepārspējami dueti, gan vairākas dziesmas, kuras tika izpildītas interesantos sastāvos – vai nu, piemēram, dodot iespēju skatītājiem veldzēt acis, uz skatuves lūkojoties dāmu krāšņajās kleitās un klausoties aktrišu maigi plūstošajās balss skaņās vai ļaujoties kungu šarmam un valdzinošiem balss tembriem. Vienmēr esmu apbrīnojusi aktieru spēju būt arī uz cita veida skatuvēm, konkrētajā brīdī neiejūtoties kādā izrādes tēlā, bet atrodot un izdziedot klausītājiem sev uzticētās dziesmas dvēseli. Ar savu ķermeņa valodu, žestiem un pat acu skatieniem aktieri pārnes koncerta apmeklētājiem to, ko ir uztvēruši, it kā citā dimensijā iepriekš komunicējot ar tekstu autoriem un mūzikas komponistiem, lai pēc iespējas precīzāk nodotu savu vēstījumu apkārtējiem. Viennozīmīgi koncertu vizuāli un tehniski krāšņāku darīja gan kora dziedātāji, gan, kā tika pieteikti, – „nevīstošās paaudzes” deju kolektīva dejotāji. Šoreiz likās, ka aktieri nedaudz ir ierobežoti savās kustībās, jo atradās uz samērā šauras skatuves, tāpēc to lielā mērā kompensēja nenogurstošie dejotāji, ar saviem priekšnesumiem veidojot neaizmirstamas gaismu un krāsu saspēles. Aktieriem ļoti palīdzēja instrumentālā grupa Jura Vaivoda vadībā – taustiņinstrumentālists Madars Kalniņš, elektrobasa pavēlnieks Andris Grunte, sitaminstrumentālists Artis Orubs un ģitārists Mārcis Auziņš. Mani līdzgājēji, stiprā dzimuma pārstāvji, pēc šī koncerta bija tādā sajūsmā tieši par Ievas Kerēvicas uzstāšanos, ka jau meklē biļetes uz viņas solokoncertu. Tas noteikti ir apsveicams rādītājs! Tāpat kā fakts, ka šāds koncerts, kurā tika atlasītas un aktieru sniegumam piedāvātas, pēc manām domām, visu laiku izcilākās dziesmas, kas izskanējušas latviešu teātru izrādēs, ļoti sirsnīgs un jauks šķita arī tiem cilvēkiem, kuriem teātris ikdienā nav pirmā izvēle. Ne jau visi var parakstīties zem koncerta nosaukuma vārdiem, kas greznoja skatuves augšējo daļu, uz kuru es ik pa laikam pacēlu acis, lai pārliecinātos, ka mans sapnis ir piepildījies un es esmu Dikļos! Jā, es bez teātra nevaru, un šis koncerts bija man kolosāla dāvana pašā vasaras plaukumā, kamēr teātros vēl nav atsākusies jaunā sezona.

Zīmīgi sanāk, ka katrā vasaras mēnesī esmu apmeklējusi vienu koncertu ar dziedošo aktieru piedalīšanos un loģiski, ka lielāko daļu dziesmu dzirdēju jau trešo reizi – varbūt tik dažām dziesmām bija piemeklēti citi izpildītāji, taču tas man nebūt netraucēja priecāties un izbaudīt pasākumu. Dziesmas no teātru izrādēm nevar apnikt. Tā ir mūsu tautas garīgā vēsture, mūsu sirds un asinis. Arī aktierus vienmēr kāds mīlēs, cienīs, apbrīnos un pielūgs, jo teātra māksla bagātina mūsu dzīvi, pat ja paši to īsti neapzināmies. Ikviena izrāde ļauj palūkoties uz sevi no cita skatupunkta un kļūt kaut nedaudz laimīgākiem, jo varu piekrist koncertā izskanējušās dziesmas vārdiem – „Visa dzīve – tā ir mīkla, kuru minu. Katru dienu atminēta savādāk.” Teātra mūzika un tās dziesmas ir kā ķirsītis dzirkstošā šampanieša glāzē!    

 

Autors: Diāna Auziņa speciāli Dieviete.lv

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?