Attēls: Publicitātes

Pasaules okeānu dēvē arī par cilvēku dzīves centru un atbalstu: tas klāj teju trīs ceturtdaļas Zemes virsmas, vismaz puse skābekļa rodas ūdens dzīlēs. Vienlaikus okeāns glabā fascinējošus noslēpumus, kuri biedē kuģotājus un mulsina zinātniekus.

Viens no noslēpumiem ir okeānā vērojamās dabas parādības, kuras ekspertiem ne vienmēr izdodas izprast un izskaidrot. Tādēļ reizēm tās saista ar dievu dusmām vai sodu, savukārt citreiz daba “rīkojas” tik pārsteidzoši, ka jāsāk domāt, vai patiešām tā ir nejaušība.

Tā, jaunais dokumentālais raidījums “Nosusini okeānu: Zemūdens ļaundari”, kas svētdien, 19.augustā skatāms “National Geographic”, atklāj, kā dabas spēki reizumis bijuši kā radīti cilvēces bezgalīgā ļaunuma savaldīšanai. Piemēram, Sanfrancisko līcī dabīgi izveidojās vieta drošam cietumam, bet pirātu mājvietu Portrojālu no zemes virsas noslaucīja spēcīga zemestrīce.

Mūsdienu modernās tehnoloģijas ļauj virtuāli “nosusināt okeānus” un ar jaunu skatu uzlūkot zemūdens pasauli. Taču okeānā ir novērojamas arī citas intriģējošas parādības, kurām ar “nosusināšanu” vien nepietiek.

Bioluminiscence

Patiešām, okeāns mēdz “spīdēt”, un iemesls ir ūdenī mītošās radības, piemēram, baktērijas, medūzas, jūraszāles, gliemenes, kuru organismos skābekļa oksidēšanāsluciferīna klātbūtnē ražo gaismu. Ja šādu dzīvo organismu ir daudz, rodas iespaids, ka ūdens spīd vai tajā ir iegremdēti lieli starmeši. Parādība novērojama vairākas valstīs, piemēram, ASV, Austrālijā, Karību salās, Āzijā. Bioluminiscējoši organismi mīt visos okeāna slāņos, īpaši lielos dziļumos. Iespējams, tā ir īpatnēja saziņas valoda dziļūdens radībām.

“Piena jūras” fenomens

Jau pirms vairākiem gadsimtiem jūras braucēji stāstīja par baltu, kvējošu ūdeni, kas stiepjas līdz pat horizontam. Šī parādība vērojama Indijas okeānā un to rada bioluminiscentas baktērijas, kas “iekrāso” ūdeni zilā vai pienainā krāsā. Mirdzošie organismi mēdz aizņemt desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielus laukumus, tādēļ “piena jūra” ir redzama arī no kosmosa. Izrādās, baktērijas “Vibrioharveyi”,kas vairojas jūras aļģēs, izmanto mirdzēšanu, lai pievilinātu zivis un iekļūtu savā iecienītajā dzīves vietā – to zarnās.

Baltijas un Ziemeļjūras konverģence

Runā, ka pie Dānijas provinces Skāgenas krastiem var novērot interesantu parādību – te saskaras Baltijas un Ziemeļjūras ūdeņi, taču atšķirīgā blīvuma (sāļuma) dēļ tie sajaucas ļoti, ļoti lēni.Ziemeļjūras sāļums ir 35%, bet Baltijas jūras – aptuveni 12%, tādēļ jūru sadures vietā ir labi saredzama atšķirība starp tām. Tiesa, internetā ļoti populārā fotogrāfija attēlo līdzīgu fenomenu Aļaskas līcī, kur sajaucas saldūdens no izkusušiem aisbergiem un atklātā okeāna sāļais ūdens. Faktiski to var novērot vietās, kur saskaras ūdens slāņi ar atšķirīgu blīvumu.

Tvaikojoša Melnā jūra

2012.gada ziema Rumānijā bija viena no aukstākajām laikā kopš 1954.gada: trīs ceturtdaļas valsts klāja sniegs, bet termometra stabiņš daudzviet noslīdēja zem mīnus 30 grādu atzīmes. Melnās jūras krastos varēja novērtot interesantu dabas fenomenu – tvaikojošo jūru, ko radīja milzīga starpība starp ūdens un gaisa temperatūru, kā arī ūdens tvaiku saskare ar vēsāko jūras vēju. Protams, migla rodas jebkur, kur saule ir sasildījusi mitru augsni vai ūdenstilpnes virsmu un notiek saskare ar aukstu gaisu, taču pie jūras mērogi ir nesalīdzināmi iespaidīgāki. Jūras “kūpēšana” var būt pat 20 – 30 metrus augsta.

Baltijas jūras anomālija

Tā dēvēto Baltijas jūras anomāliju, kas ir apļveida akmenim līdzīgs veidojums un plešanas aptuveni 300 metru rādiusā, 2011.gadā atklāja “Ocean X” nirēju komanda Pīters Lindbergs un Deniss Asbergs. Viņi 90 metru dziļumā atrada 60 metru platu, aptuveni trīs metru biezu apļveida objektu. Mīklainā veidojuma izcelsmi skaidro ar dažādām teorijām. Iespējams, tas var būt kuģa lielgabala tornītis, detaļas no zvejas kuģa, avarējis lidojošais šķīvītis vai no Otrā pasaules kara gadiem saglabājusies pretzemūdeņu ierīce. Savukārt zinātnieki no Stokholmas universitātes atklāja, ka šo veidojumu ir radījusi pati daba, proti, tās ir 140 000 gadus senas atliekas no ledus un akmeņu krāvuma, kas jūrā atrodas kopš Ledus laikmeta.

Milzu virpuļi (atvari)

Atvarus jeb riņķveida kustību ūdens augšējos slāņos, ko visbiežāk rada divu pretstraumju sadure, šķiet, zina ikviens, kas vasarā pavada laiku pie kādas ūdenstilpnes. Milzu atvari jeb virpuļi ir daudz bīstamāki, jo var sevī iesūkt teju jebko, sākot ar dzīvniekiem un beidzot ar neliela izmēra kuģiem. Piemēram, par spēcīgāko plūdmaiņu (paisumu un bēgumu) radīto straumi (virpuli) tiek uzskatīta Saltstraumena Norvēģijas ziemeļos, kas veidojas 150 metru platā šaurumā starp Norvēģu jūru, Saltenfjordu un Šestardfjordu. Tās ātrums sasniedz 37 km/h un veidojas vairākus metrus dziļi virpuļi, kuru diametrs sasniedz 12 metrus. Savukārt Moskstraumenā (Malstrēmā), kas atrodas atklātā jūrā pie Lofotu salām, netālu no Norvēģijas krastiem, plūsmas ātrums var sasniegt 32 km/h.

Garākais vilnis pasaulē – Pororoka fenomens

Divas reizes gadā, aptuveni februārī vai martā, Atlantijas okeāna ūdeņi ieplūst Amazonē un paisums upes grīvā rada garākos viļņus uz Zemes. Šo parādību dēvē par Pororoku, tupi valodā tas nozīmē “lielais rēciens”. Vilnis, kas rodas, ir vairāk nekā četrus mēnešus augsts, divus līdz trīs kilometrus plats, tas ar ātrumu aptuveni 30 km/h ceļo vairāk nekā 800 km dziļi iekšzemē. Runā, ka Pororokuvar dzirdēt aptuveni pusstundu pirms tas ierodas. Šādi viļņi rodas specifiskos apstākļos, jauna un pilna mēness laikā, kad paisums ir vislielākais. Parādība ir bīstama, tādēļ vilnis ir ļoti populārs sērfotāju vidū, kopš 1999.gada Sandomingo do Kapimā (Brazīlija) pat ik gadu notiek īpašs čempionāts. 2003.gadā brazīlietis PikurutaSalazars pa Pororoku sērfoja 37 minūtes un pieveica 12,5 kilometrus.

 

Autors: Public ID 16.08.2018

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?