Klāt ir īstais sēņu laiks, kad vilktin velk uz mežu. Daži it kā jau zināmi padomi, kurus vērts laiku pa laikam atsaukt atmiņā, lai izbēgtu no muļķīgām situācijām.
- Sēnes labāk lasīt pītā grozā, jo tur tās mazāk saspaidās, kā spainī vai maisiņā.
- Kas darīts – darīts, proti, ja sēnes esi salasījusi vienā traukā, pārcelt uz citu nav ieteicams, vēl jo vairāk pārbērt. Tās sagumzīsies, salūzīs un viss prieks būs vējā.
- Sēnes nedrīkst lasīt tā, kā redzams titulattēlā – ar visu micēliju. Sēne jānogriež iespējami tuvu zemei, taču neizraujot kātiņa apakšējo daļu, citādi sēnes vairs neaugs.
- Lai nepazaudētu nazīti, tam piesien spilgtas krāsas aukliņu (baltu, sarkanu). Vēl nazīti vari garākā aukliņā piesiet pie groza vai bikšu jostas, bet esi uzmanīga, nesatraumējies.
- Sēnes, kuras nepazīsti, neaiztiec.
- Sēņo zināmā vietā, lai neapmaldītos, bet, ja dodies sēņot kādā svešā mežā, rūpīgi piefiksē, pa kurieni ienāci mežā, kam gāji garām, meklē īpašas lietas, kas pēcāk norādītu ceļu, pa kuru ienāci. Vari siet lentas ap koku stumbriem, šādi izveidojot “taciņu”.
- Nebradā pa izgulējumiem mežā – tās ir stirnu, mežacūku, un, kas zina, varbūt kāda lāča mājas.
- Mežā dodies vismaz divatā. Tā būs drošāk, interesantāk un, ja kas atgadīsies, nelaimē nebūsi viena.
- Ļauj sēnēm elpot, neaizver trauku tā, ka gaiss necirkulē. Varbūt būsi pamanījusi, ka bekas, kad tām “atņemts” gaiss, pamatīgi sakarst.
- Sēnes apstrādā iespējami drīz pēc atgriešanās no meža.
Lai ražīga sēņošana!
