Galvenā patiesība par cilvēkiem, kas filmu laikā raud (ja vien neesi grūtniece ar trakojošiem hormoniem), ir tāda, ka viņos mīt spēja just līdzi.

Tie ir ļoti īpaši cilvēki. Jo, reāli, cik patiesībā daudz mūsdienās ir narcisu un sociopātu, kurus vispār neinteresē, kas notiek ar citiem; kuros nav ne kripatiņas līdzjūtības. Viņi nealkst citiem palīdzēt, un citi no viņu klātbūtnes neizjūt nekādu lielo labumu. Viņi neprot just to, ko jūt citi, un nemaz arī necenšas to darīt.

Un patiesi, pārdzīvošana par citu jūtām prasa spēku, un ļoti daudz spēka. Dažiem cilvēkiem dzīvē iet ļoti grūti, un, ja tu vari sevi nostādīt tā cilvēka vietā un izjust viņa sāp, tas daudz par tevi liecina.

Tas nozīmē, ka tu esi pietiekami stipra, lai izturētu to sāpi. Tu esi pietiekami stipra, lai būtu stipra citu dēļ. Tu esi tik ļoti stipra, ka saproti, kas ar cilvēku notiek un ko viņš jūt.

Māka pārdzīvot par kādu citu nav vājība. Pat, ja runājam par izdomātu tēlu filmā. Tas norāda uz to, ka tev ir sirds, un šī sirds var plīst, citu sāpes dēļ. Lai gan līdz filmas beigām sirds atgūstas.

Tik ātra spēja atgūties arī par kaut ko leicina: Tu esi pietiekami stipra, lai atkal celtos un ietu. Tāpat tu esi pietiekami gudra, lai atšķirtu realitāti no izdomāta stāsta.

Protams, bieži vien mēs raudam tāpēc, ka filmas varonis nonāk tieši tādā situācijā kādā esi bijusi (vai varētu būt) tu pati – tās ir sāpīgu atmiņu asaras. Tas arī ir spēks – atkal satikties ar to, kas tev pagātnē nodarīja sāpes…

 

Avots: Cluber.com.ua

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?