Mūsu lasītāja Ilvija lūdz jūsu padomu. Lūk, viņas vēstule:
Kopā esam jau 7 mēnešus, taču dzīvojam 50 km attālumā viens no otra – es dzīvoju Rīgā, viņš 50 km no Rīgas nelielā lauku ciematiņā. Gribam uzsākt kopdzīvi, bet nezinu, ko iesākt – es baidos pamest pilsētu ar kaut cik lielākām iespējām strādāt kā ir viņa miestiņā, bet viņš savu nepametīs, jo tur ir ielikts daudz darba. Man šeit nekā nav, tikai tas, ka ģimene un draugi ir rokas stiepiena attālumā un ērti sasniedzami, bet tur tā nebūs. Kad runājam par pārvākšanos, vienmēr saruna beidzas ar strīdu un asarām, jo neviens no mums negrib piekāpties. Kā jūs rīkotos? Ko varat ieteikt?
Savu ieteikumu raksti komentāros.
Tā vien izskatās,ka jums abiem būs jāšķirās.Ja kāds no jums būtu gatavs piekāpties,tad šeit nebūtu tavas vēstules ar jautājumu kā rīkoties.
Vēl ir trešais variants – jums abiem jāpārceļās no jūsu pašreizējām dzīvesvietām uz pavisam citu,jaunu vietu.Tas varbūt liekas absurdi,bet tas toties ir godīgi;)
Piekrītu Sniegakurpei – ja jau tagad nevarat rast kompromisu, diez vai tas izdosies…
Vēl – padomā vai tik tajā “miestiņā” nav izdevīgāk dzīvot un uz Rīgu/Pierīgu/kādu tuvāku pilsētu braukāt darbā, sevišķi, ja pielūdzējam ir savs īpašums. Bieži vien transports/degviela ir mazākas izmaksas kā dzīvesvietas īre Rīgā. Protams, 100km dienā ir daudz, bet zinu daudzus cilvēkus, kas braukā pat vairāk. Es pati vasaras periodā braukāju ap 70km un, ja varētu, dzīvotu pierīgā arī ziemas aukstajos mēnešos.