Notikusi pirmā ārstu un pedagogu kopīgā diskusija par bērnu hiperaktivitāti, kuru organizēja veselības centrs Vivendi. Ārsti un pedagogi vienojās, ka nepieciešams valsts atbalsts sabiedrības izglītošanai par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu bērniem (UDHS), kā arī speciāli pielāgojumi skolās, lai uzlabotu bērnu ar UDHS šī brīža un nākotnes dzīves kvalitāti.
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms mūsdienās ir viens no visbiežāk sastopamajiem psihisko traucējumu veidiem bērniem, kas apmēram trešdaļai pacientu var saglabāties arī pusaudžu un pieaugušā vecumā. Psihiatrijas reģistrā Latvijā 2013. gadā fiksēti 1134 uzmanības deficīta un hiperaktivitātes gadījumi bērniem (aptuveni 0,3 %).
Dr. Ņikita Bezborodovs, bērnu psihiatrs veselības centrā Vivendi un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Latvijas UDHS vadlīniju līdzautors: “UDHS nav slimība, tas ir veids, kā funkcionē bērna smadzenes. Dažiem bērniem septiņu gadu vecumā un vēlāk ir grūti koncentrēties, nosēdēt mierīgi mācību stundā un izpildīt citas sabiedrības prasības. Ja bērniem ar UDHS netiek sniegta palīdzība, viņiem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, ir zems pašvērtējums, novērojama trauksme, depresija, personības traucējumu iezīmes, ir traucēta izglītības ieguve.”
Dr. Ņikita Bezborodovs atzīst, ka Latvijā joprojām trūkst izpratnes par UDHS. Šī sindroma novēršanai liela nozīme jāvelta vecāku un pedagogu izglītošanai, atbalstam, jo skolotāji ir tie, kuri bieži vien mudina vecākus meklēt ārsta palīdzību. “Ļoti svarīga ir vides piemērošana, sociālo iemaņu trenēšana. Valsts pienākums ir nodrošināt to, lai vispārējās izglītības iestādēs skolēniem ar UDHS varētu veikt īpašus pielāgojumus, jo šiem bērniem nav jāmācās speciālajās skolās. Latvijā diemžēl ir lielas problēmas ar palīdzības pieejamību, nav valsts pietiekama atbalsta, tādēļ trūkst izpratnes par UDHS un zināšanu, kā palīdzēt bērniem un viņu vecākiem,” atzīst dr. Bezborodovs.
Dr. Edvards Egils Zālītis, bērnu ārsts: “ASV UDHS diagnosticēts aptuveni 4,46 miljoniem bērnu vecumā no 4 līdz 17 gadiem, tas ir aptuveni 11 % bērnu. Gadā ASV bērnu skaits ar UDHS pieaug par 5%. Šiem bērniem ir trīs reizes lielākas problēmas attiecībās ar vienaudžiem, viņi ir daudz vairāk pakļauti dažādām traumām, puse no šiem bērniem slimo ar psihiskām slimībām. Ja netiek sniegta palīdzība, pieaugot šie cilvēki daudz biežāk cieš automašīnu avārijās, iegūst dažādas traumas, ievērojami biežāk nekā citi vada automašīnu alkohola reibumā.”
Dr. Edvards Egils Zālītis stāsta, ka ASV izveidojusies cieša ārstu, pedagogu un vecāku sadarbība, lai palīdzētu bērniem ar UDHS. Ārsti un pedagogi pēc vienotiem kritērijiem novērtē bērnus, aizpildot Ikdienas liecības, kas vēsta gan par skolēna uzvedību, gan sekmēm. Ārsts atzīst, ka šāds kopīgs darbs tuvina attiecības starp pedagogiem un ārstiem, sniedzot lielu atbalstu vecākiem, kuru bērniem konstatēts UDHS. Latvieši ir ļoti noslēgti un par bērnu uzvedības problēmām baidās runāt, baidās no sabiedrības nosodījuma. Turpretī ASV sabiedrība ir ļoti atvērta un vecāki brīvi runā par problēmām, kas skar viņu bērnus. “Uzskatu, ka par UDHS Latvijā jādiskutē daudz plašāk, lai izglītotu un informētu ne tikai vecākus un pedagogus, bet arī visu sabiedrību. Vecākiem, kuru bērniem ir UDHS, nepieciešams atbalsts nevis nosodījums,” atzīst dr. Zālītis.
Ilze Logina, Rīgas privātskolas Domdaris direktore: “Domdaris ir skola, kurā mācās 54 skolēni no 1. līdz 3. klasei. Mēs skolā uzņemam ne vien bērnu, bet visu ģimeni, iepazīstot vecākus un katru skolēnu individuāli. Ikdienas darbā ar skolēniem novēroju vairākas UDHS sindromu pazīmes un kopā ar kolēģiem cītīgi strādājam, lai palīdzētu. Daudzi bērni ar UDHS pazīmēm ir ļoti talantīgi, aktīvi, bet viņiem ir problēmas koncentrēties mācību uzdevumiem, nosēdēt mierīgi. Tādēļ šiem bērniem nepieciešama individuāla pieeja. Sniedzot atbalstu, var sasniegt ļoti labu rezultātu.”
Laura Cernava, Domdaris vizuālās mākslas skolotāja: “Bērniem, ar kuriem esmu strādājusi un sadarbojusies, nav oficiāli diagnosticēts UDHS sindroms, taču daudziem ir uzvedības traucējumi, grūtības koncentrēties, vājākas sociālās prasmes nekā viņu vienaudžiem. Vizuālā māksla ir mācību priekšmets, kas bērniem (ar iespējamu UDHS sindromu) ļauj justies vairāk iekļautiem klasē, jo šo bērnu darbi nereti ir ar augstu māksliniecisko kvalitāti.”
Ja citi mācību priekšmeti prasa lielāku koncentrēšanās spēju, tad vizuālā māksla ir mācību priekšmets, kas bērnam ar uzvedības problēmām un grūtībām koncentrēties, ļauj darboties savā tempā, gūt atzinību, uzslavas. Neformālāka, brīvāka atmosfēra un veidotie uzdevumi, kas bieži ir saistīti ar nepieciešamību izkustēties, ļauj bērniem justies brīvāk, bet grūtāk pārvaldāmās emocijas, impulsivitāte, var rast izpausmi radošajā darbā formās un krāsās, un kalpo kā izlādes lauks un reizē apliecinājums bērna varēšanai. Nereti šiem bērniem uzdevums tiek pielāgots – vienkāršots vai tieši pretēji – sarežģīts, lai viņi spētu sasniegt stundā izvirzīto mērķi, bet atlaides netiek dotas. Uzsvars tiek likts uz pozitīvo pastiprinājumu, darba uzslavu, lai mainītu uzvedības veidu pozitīvā virzienā,” stāsta Laura Cernava.
Kopumā pasaulē UDHS ir 1,0 līdz 8,7% bērnu (dažādās valstīs medicīniskos pētījumos publicēti atšķirīgi dati), aptuveni 8,5% pusaudžu un 1,2 līdz 8,4% pieaugušo. Lai gan dažādos pētījumos ir ziņas, ka zēniem UDHS ir sastopams divas līdz deviņas reizes biežāk nekā meitenēm, pēdējos gados ir tendence pieaugt UDHS īpatsvaram meitenēm. Tomēr ārsta palīdzību biežāk meklē tieši zēnu vecāki.
Žurnāls Social Science & Medicine vēsta, ka visstraujāk UDHS bērnu vidū 2014. gadā pieaudzis Anglijā, Vācijā, Francijā, Itālijā un Brazīlijā. 2014. gadā Anglijā UDHS diagnoze bija 11 % bērnu un 4, 4 % pieaugušo. Vidējais vecums, kad bērniem konstatē UDHS, ir 7 gadi, vienai trešdaļai ASV bērnu UDHS diagnosticē līdz 6 gadiem (ASV nacionālās veselības statistikas ziņojums).
UDHS puišiem diagnosticē trīsreiz biežāk nekā meitenēm, bet tas izpaužas vienādi abiem dzimumiem. Šiem bērniem ir grūtības koncentrēt uzmanību, novērojama hiperaktivitāte un impulsivitāte, kas nozīmīgi traucē saskarsmes iemaņu attīstīšanai un socializācijai. Šādiem bērniem ir grūti iekļauties vienaudžu kolektīvā, viņiem ir zems pašvērtējums. 50 līdz 60% gadījumu UDHS ir kādi pavadoši traucējumi (mācīšanās traucējumi, uzvedības traucējumi, depresija, bipolāri afektīvi traucējumi, ģeneralizēta trauksme, atkarības saslimšanas un vielu lietošana, personības traucējumu iezīmes, autiskā spektra traucējumi u.c). Neatklāts un neārstēts UDHS būtiski paaugstina citu psihisko traucējumu attīstības risku, kas var nelabvēlīgi ietekmēt visu turpmāko dzīvi. UDHS izpausmes daļai pacientu mazinās līdz ar gadiem.
Savlaicīgi diagnosticējot UDHS, var ļoti efektīvi palīdzēt un ievērojami uzlabot bērna šī brīža un turpmāko dzīves kvalitāti, novēršot hiperaktivitātes saglabāšanos pusaudžu un pieaugušā vecumā.
Agita Lazdiņa
Veselības centra VIVENDI direktore
