Lai gan saslimšana ar diabētu Latvijā ir plaši izplatīta – Slimību profilakses un kontroles centra dati vēsta, ka 2017. gadā Latvijā bija 91 571 diabēta pacientu –, sabiedrībā vēl aizvien valda dažādi aizspriedumi un mīti par šo saslimšanu un tās pacientiem. Tāpat liela daļa cilvēku neizprot šīs slimības simptomus un gaitu, kā arī to, cik liela nozīme diabēta pacientiem ikdienas dzīves kvalitātes nodrošināšanā ir līdzcilvēku atbalstam, iejūtībai un spējai pareizi rīkoties kritiskās situācijās. Lielākoties cilvēki pat nespēj iztēloties, kāda ir diabēta pacienta ikdiena. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai slimībai, “Latvijas Diabēta centrs” uzsācis sociālu kampaņu “Stiprāks par diabētu”, kurā sabiedrībā zināmas ētera personības iejūtas pacientu ādā, savukārt diabēta slimnieki – Krista Teivāne un Rodrigo Uldriķis – atklāti stāsta par savu pieredzi.
Piecpadsmitgadīgajam Rodrigo Uldriķim no Jelgavas 1. tipa diabēts tika konstatēts 3 gadu vecumā. “Pašu sākumu neatceros, kaut ko sāku atcerēties apmēram no 5 gadu vecuma, bet pieņemu, ka vecākiem droši vien bija šoks,” stāsta Rodrigo, norādot, ka diabēts ir slimība, kas par sevi liek rūpēties un domāt par savu pašsajūtu nepārtraukti. “Es jau nemaz nezinu, kāda ir dzīve bez diabēta. Katru dienu rūpīgi sekoju līdzi cukura līmenim asinīs, maz ēdu saldumus. Insulīnu špricēju tik, cik reižu dienā tas vajadzīgs. Esmu piedzīvojis gadījumus, kad cukura līmenis gan dramatiski nokrītas, gan palielinās, sasniedzot pat tādus rādītājus, ko īpašie cukura līmeņa mērīšanas aparāti pat nespēj nolasīt. Ja jūtu, ka reakcija kļūst lēnāka, redze – neskaidra, galva reibst, tad zinu, ka nekavējoties kaut kas lietas labā jādara,” savā pieredzē ar diabētu dalās Rodrigo Uldriķis. Vienlaikus diabēts nav bijis šķērslis, lai jaunietis atteiktos no sportiskām aktivitātēm, tieši pretēji – “Es ļoti labprāt sportoju, braucu ar riteni. Skolā sporta stundās skrienu visiem pa priekšu,” stāsta Rodrigo.
Arī skolā Rodrigo klasesbiedri un pārējie vienaudži jau apraduši un pieņēmuši viņa slimību. “Klasesbiedri zina, ka man ir diabēts, sākumā viņi par to interesējās, bet tad jau pierada, un tagad ignorē. Turklāt brīnumainā kārtā man skolā nekad nav palicis slikti,” atzīst Rodrigo. Puisis vēl ir jauns, viņam nav attīstījušās dažādas blakusslimības un komplikācijas, un, iespējams, pateicoties jaunībai, arī sportojot nekrītas cukura līmenis, kas ir raksturīga izpausme diabēta slimniekiem. Turpretim Kristai Teivānei, biedrības “Latvijas Diabēta centrs” dibinātājai un vadītājai, kura sadzīvo ar diabētu jau 28 gadus, ir atšķirīga pieredze.
“Ar sportu ir tā: ja ir kardioslodze, cukura līmenis krītas, ja spēka vingrojumi – cukura līmenis kāpj. Visu laiku jārēķina kā augstākajā matemātikā – cik ir jāšpricē, cik tu esi apēdis, cik ilgi esi skrējis, kad apstājies, jāņem vērā, ka karstā laikā cukurs krītas, no stresa kāpj – no katras darbības, ko mēs veicam, cukura līmenis mainās. Nevienu mirkli nevari atslābināties, nevar iziet ārā bez insulīna šprices vai mērāmā aparāta. Pie draugiem palikt pa nakti vari tikai tad, ja līdzi ir pietiekami daudz medikamentu. Diabēts ierobežo iespējas būt spontānam. Katrs solis ir jāizplāno. Ja zini, ka pēc divām stundām sportosi, mazāk jāšpricē, bet jāpadomā, ko apēst, kādus ogļhidrātus uzņemt. Manā gadījumā tas ir nepārtraukts stress,” par savu “cīņu ar diabētu” stāsta Krista Teivāne.
Diabēts ir slimība, ko bieži vien līdzcilvēki nemaz ārēji nevar pamanīt. “Protams, apkārtējie, kas mani nepazīst, pat nenojauš, ka man ir diabēts. Bet es ne uz mirkli nedrīkstu atslābt, pat naktī. Jāliek modinātājs, jāceļas, reizēm pat trīs vai četras reizes, jāmēra cukurs. Gadās, protams, arī tā, ka var izgulēt visu nakti un neko nemērīt. Taču ir gadījies arī pamosties no tā, ka man ir slikti. Par laimi, es visas reizes esmu pamodusies. Ja tā nenotiktu, iestātos hipoglikēmiskā koma, kuras rezultātā rodas smagi smadzeņu bojājumi un var arī nomirt. Mēs Latvijā nedzirdam par šādiem gadījumiem, ap 4000 cilvēku, kam ir 1. tipa diabēts, nav tik daudz un par to pie mums nerunā, bet ārzemju forumos katru dienu spēj tik lasīt – R.I.P. 29 gadus veca meitene, R.I.P. piecgadīgs puisītis… Un te ir tā pretrunīgā sajūta, no vienas puses, jā, ir diabēts, bet es tam nepakļaujos un kontrolēju savu dzīvi; no otras, kad redzi, ka cilvēks, kurš vēl vakar rakstīja forumā, šodien jau ir miris – tas liek saprast, ka jebkurā mirklī tā var notikt arī ar mani. Bet, protams, es cenšos ikdienā par to nedomāt,” saka Krista.
Ja cilvēks kaut reizi ir dzirdējis par diabēta simptomiem, tā ir iespēja pasargāt sev tuvus cilvēkus. Pat ja tās ir tikai aizdomas, ir svarīgi spēt par tām pastāstīt ārstam. Tas var izglābt cilvēku no nonākšanas slimnīcā. Kad cilvēkam trūkst insulīna, enerģija, ko uzņemam ēdot, nonāk organismā, bet nenonāk mērķī – rezultātā šūnas ir badā, bet asinīs riņķo arvien vairāk cukura. No tā arī rodas dabiska organisma reakcija – izteiktas slāpes, lai atšķaidītu saldās asinis. Tā kā šūnas ir badā, cilvēks ļoti daudz ēd, tomēr jūtas noguris un zaudē svaru. Īpaši izteiktām slāpēm uzmanība jāpievērš naktī. Tāpat jāvēro bērni – svara zudums, ja to nemēģina panākt ar nolūku, īpaši augošiem bērniem, nekad nav norma.
“Bija tāds gadījums,” atceras Krista, “ģimenes ārsts mēra bērnam cukura līmeni, un aparāts rāda “Hi”. Vienreiz “Hi”, otrreiz “Hi”, ārsts brīnās un nesaprot, un spriež, ka laikam kaut kas saplīsis. Bet patiesībā tas nozīmē “high”, tik augstu cukura līmeni, ka tas iet ārpus aparāta rādījumiem (high– augsts, hi– sveiki angļu val.). Kamēr sūtīja asins paraugus uz laboratoriju, bērns zaudēja samaņu un nonāca slimnīcā. Pat mediķiem trūkst informācijas par diabēta pazīmēm, un cilvēki nezina, kas tādās situācijās darāms.”
Latvijā bērniem ir nodrošinātas diabēta slimniekam nepieciešamās pamatlietas, bet Biedrība “Lavijas Diabēta centrs” atzīst – lēmumu pieņēmēju uzmanība būtu jāvērš uz to, ka mums vajadzīgs adekvāts kompensācijas apmērs medicīnas precēm. Pieaugušajiem kompensē tikai 75%, taču tas neaprobežojas ar insulīnu vien. Aptiekā katrai špricei dod līdzi vienu adatu, ar kuru jāiztiek vairākas nedēļas vai pat mēnesi, kaut gan tā būtu jāmaina katru dienu. Tāpat ar mērāmajiem stripiem. Ir pieejami arī sensori, kas cauršauj ādu ar adatu, nokļūst starpšūnu šķidrumā, to noskenē un tad analizē speciālā ekrānā, ļaujot indikatīvi noteikt cukura līmeni un, pats svarīgākais, tendenci. Tāds aparāts mēnesī izmaksā ap 160 eiro – tikai mērījumi vien.
Bērnu slimnīca piedāvā apmācības Diabēta skolā, kur bērni, viņu vecāki un citi interesenti var iemācīties, kā dzīvot ar diabētu. Ārsti atzīst, ka joprojām īpaši mācību iestādēs – skolās, bērnudārzos – var saskarties ar situācijām, kad cilvēkiem ar diabētu cenšas ierādīt kaut kādu speciālu vietu. “Ir būtiski to skaidrot, par to runāt. Varbūt viena kampaņa vēl neradīs visaptverošas izmaiņas, taču tā noteikti sasniegs dzirdīgas ausis. Atmetot aizspriedumus un bailes, jūs ne tikai uzlabosiet līdzcilvēka dzīves kvalitāti; iespējams, jūs varat izglābt kādam dzīvību,” atgādina Krista Teivāne
“Stiprāks par diabētu” ir biedrības “Latvijas Diabēta centrs” veidots sociāls eksperiments, kurā trīs sabiedrībā zināmas ētera personības – Kristīne Garklāva, Magnuss Eriņš un Edgars Bāliņš – savās ikdienas gaitās mēģināja “sadzīvot un mēroties spēkiem” ar Diabētu, kura lomā iejutās mūziķis, improvizācijas teātra aktieris Nauris Brikmanis. Dalībniekiem bija iespēja izdzīvot un ar dažādu uzdevumu un pārbaudījumu palīdzību uz “savas ādas” izbaudīt diabēta pacientu ikdienu – situācijas, kad diabēts ir blakus nepārtraukti, liek par sevi manīt ik uz soļa, pārsteidz brīžos, kad tas tiek gaidīts vismazāk, ievērojami apgrūtinot jebkuru cilvēka darbību un rīcību un dažkārt pat radot ne vien neveiklus, bet arī veselībai un dzīvībai bīstamus momentus.
“Latvijas Diabēta centrs” ir pacientu biedrība, kas rūpējas par pirmā un otrā tipa diabēta pacientiem, regulāri organizējot kopīgus pasākumus, seminārus, apmācības, psihoterapeita konsultācijas un meistarklases, tāpat arī radošo darbu konkursus bērniem un pieaugušajiem. Biedrības paspārnē tapis arī žurnāls “Diabēts un Dzīvestils”.
Autors: Latvijas Diabēta centrs