Atklāti sakot, šī sieviete man nekad nav šķitusi simpātiska. Var jau cilvēks reizēm būt sliktā noskaņojumā, bet šī persona bija nīgra vienmēr, bez izņēmuma. Patiešām šķita, ka viņai nepatīk neviena filma, neviens viesmīlis kafejnīcā nespēj izdarīt pa prātam un neviens joks neliekas smieklīgs. Vienmēr uzmestu lūpu, sarauktām uzacīm, vienmēr vienādi neglīta.
Tāpēc biju tik pārsteigta, ka ar jauno vīrieti viņa izskatījās kā iemainīta. Smaidīga, laimīga un… skaista!
Es tāpat nekad neuzzināšu, vai līdz šim būt nīgrai viņai bija likusi neapmierinātība ar iepriekšējo vīrieti vai dzīvi kopumā. Tikpat labi viņai vienkārši ir nīgrs raksturs, un vakardienas smaids ir tikai svaigu iemīlēšanās hormonu izraisīts pārejošs efekts, un jau pēc pāris mēnešiem viņa atkal būs saīgusi.
Un tomēr ir forši mīlestības brīnumainās pārvērtības sajust ne tikai pašai uz savas ādas, bet arī paskatīties uz tām no malas. Skaidrs ir viens – nekāda plastiskā operācija nespētu paveikt ko līdzvērtīgi radikālu.