Pirmais, lielākais un VIENĪGAIS izaicinājums cilvēkam ir PĀRVARĒT SEVI.
Pārvarēt savas bailes.
Salauzt muļķīgos principus.
Pārkāpt robežām, kas liedz būt laimīgam un baudīt to, ko mīlam visvairāk.
Bet visvairāk spēka un apņēmības, uzmanības un darba prasa pārkāpšana savam slinkumam. Saņemšanās kaut ko darīt. Slinkums ir mūsdienu pasaules lielā sērga, kas nav gājusi secen nevienam. Pieķērusies visiem.
Tā vietā, lai mēs lasītu grāmatas, mēs skatāmies filmas.
Tā vietā, lai mēs ietu un darītu, mēs meklējam atrunas un iemeslus, kuri ticami liekas mūsu notrulinātajām smadzenēm, kādēļ labāk nedarīt.
Tā vietā, lai trenētu savu ķermeni, mēs skatāmies uz citiem, kas ir pārkāpuši sev, un skaužam, un kunkstam, ka mēs esam resni, mums ir tauki, mums ir vājas rokas un “smagi kauli”, bet nepārvaram savu slinkumu un nesākam sportot.
Tā vietā, lai mēs ietu un darītu to, kas mums patīk, un būtu izcili tajā, kas mums padodas, mēs bezjēdzīgi sēžam pie saviem datoriem un rullējam facebook uz augšu un leju, lai redzētu, vai kas jauns nav parādījies.
Tā vietā, lai mēs ieraudzītu un palīdzētu kādam, kas mums ir blakus, lai sarunātos, mēs esam ieurbušies savās mobilajās ierīcēs un kļuvuši kurli un akli, un bezjūtīgi uz to, kas notiek reālajā dzīvē.
Mēs vairs nedzīvojam, mēs bezmērķīgi eksistējam.
Un visbēdīgākais šajā visā ir fakts, ka lielāko daļu no mums tas nemaz neuztrauc.
Ja nepamodīsimies, tā arī pazudīsim. Neviena nepamanīti. Resni. Un gļēvi.
Ir pienācis laiks beidzot atvērt acis. Ir pienācis laiks pārkāpt sev.
Ir pienācis laiks dzīvot.
Perfekti teikts. Paldies Tev, Lapsa. 🙂