Piens pret seksu

 

Uzreiz pēc dzemdībām mātes un pat daži tēvi zaudē interesi uz seksu. Tā nav novirze no normas, bet gan norma.

Jaunizceptie tēvi, kuri tik tikko tikuši pie bērniem, par seksu interesējas daudz mazāk, nekā līdz dēla vai meitas piedzimšanai. Turklāt, pirmajā gadā pēc bērniņa piedzimšanas tēvu asinīs ir par trešdaļu mazāk testosterone – galvenā hormona, kas atbild par seksuālo tieksmi. Tādus rezultātus uzrādījusi ASV universitāte. Šie rezultāti papildina neseno atklājumu, kas pierāda, ka sekss pēc bērna piedzimšanas nav vēlams, un ka daba izgudrojusi daudzus mehānismus, kuri neļauj mīlošajiem Homo sapiens vest tikpat jutīgu dzīvesveidu, kā pirms bērniem.

NEPAMANĀM ACĪMREDZAMO

Ilgu laiku jautājumi par intīmām attiecībām bija aizliegti, tāpēc dažas problēmas speciālistus izbrīnīja, kaut arī tās pavada cilvēkus no tiem laikiem, kad mūsu priekšgājēji dzīvoja alās. Viena no tādām “jaunajām” problēmām – jauno māšu nevēlēšanās mīlēties ar savu partneri.

Līdz XX  gadsimta vidus pētnieki saprotamu iemeslu dēļ vispār neinteresējās par sieviešu viedokli par šo tēmu. 1966. gadā amerikāņu seksoloģijas pionieri  Māsters un Džonsons apjautāja vairāk kā 100 mātes un noskaidroja, ka jau pēc pusotra mēneša pēc dzemdībām sievietes, kuras baroja bērnu ar krūti, nodarbojās ar seksu tikpat bieži un labprātīgi, kā pirms grūtniecības. Bet sievietes, kuras baroja bērnus ar mākslīgo pienu, atgriezās pie normālas seksuālās dzīves vēlāk un ne tik labprātīgi.

Optimistisko darbu nedaudz pajauca hormonālā stāvokļa analīzes, kuras parādīja, ka mātēm, kuras baro bērnu ar krūti, manāmi pazemināti steroīdo hormonu un androgēnu līmeņi, kas atbild par dzimumtieksmi. Pēc Māstera un Džonsona ar vecāku seksualitāti nodarboties sāka arī citi speciālisti, un noskaidrojās, ka pretrunas starp aptaujas rezultātiem un hormonu izmeklējumiem nav nejauši. Sievietes, kuras atbildēja uz jautājumiem, nebija tik drošas un, visticamāk, meloja. 1980. gadu vidū seksologi jau vairs nešaubījās: sekss uzreiz pēc dzemdībām lielākajai daļai mammu bija nepatīkams. Pie tam sievietes, kuras baro bērnu ar krūti, negrib nodarboties ar seksu līdz pilnīgai bērna atradināšanai no krūts. Toties mammas, kuras dod bērniem maisījumu, gandrīz nemaz neizjūt grūtības seksuālajā sfērā.

NENOVĒRŠAMIES

Iemesli, kāpēc nesen dzemdējušas sievietes nevēlas tuvību, ir vairāki. Visacīmredzamākie – nogurums pēc dzemdībām un hroniska māšu neizgulēšanās, diennakti aprūpējot bērnu. Daudzi mūsdienīgi tēvi jūt līdzi savām sievām un pat palīdz pieskatīt mazuli. Pretī viņi cer saņemt ilgi gaidīto seksu, bet viņiem laiku pa laikam atsaka. Pakāpeniski pat vispacietīgākie tēvi sāk dusmoties. Vissliktākajā variant visvairāk cietušie vīri, kas tā arī nesagaida tuvību, atrod to citur, papildinot statistiku par šķiršanos pirmajos gados pēc bērna piedzimšanas.

Apvainotie partneri ir pārliecināti, ka sievas viņus atraida kaitīguma dēļ, bet patiesībā sievietē runā daba. Atšķirībā no citiem zīdītājiem, kas nodarbojas ar seksu tikai īsajos mātīšu dzimumtieksmes periodos, cilvēki fizioloģiski tam ir gatavi vienmēr. Bet miljons gadu atpakaļ, kad pirmie sugas pārstāvji Homo dzīvoja plēsēju vidū, novērsties seksa nodarbei nozīmēja atstāt mazuli dzīvības briesmās. Vienīgā aizsardzība un  barības avots jaundzimušajam bija māte, un, ja viņa palika stāvokli pirms mazulis sāka ēst pieaugušo barību, tad viņam praktiski nebija iespēju izdzīvot, jo grūtniecēm bieži tiek pārtraukta piena izstrāde. Bez tam, mātei varēja vienkārši nepietikt spēka iznēsāt vienu bērnu un barot otru.

Lai nepieļautu resursu noziedzīgu izšķērdēšanu, daba izveidoja fizioloģiskus mehānismus, kas neļauj sievietēm mainīties mīļas muļķībām. Kontroli pār jauno mammu rīcību veic ar universālu slēdžu – hormonu – palīdzību.

VISS IZSLĒGTS

Tieksmi uz pretējo polu cilvēkam regulē vairāki hormone, bet galvenie kaisles aizedzinātāji ir androgēni testosterons, andostendions un dehidroepiandrosterons. Tie izstrādājas abos dzimumos, un to daudzums ir tieši proporcionāls vēlēšanās spēkam. Vīriešiem androgēni sintezējas vispirms sēkliniekos, bet sievietēm par to ražošanu atbild olnīcas un virsnieru garozas.

Pēc tam, kad sieviete ir palikusi stāvoklī, kontroli pār viņas ķermeni pārņem hormons prolaktīns, un tas vispirms nomāc olnīcu darbu.  Prolaktīns neļauj jaunajai olšūnai nonākt dzemdē visu grūtniecības laiku un traucē arī vēlāk, kad māte baro zīdaini ar krūti, kau arī ar laiku hormona bremzējošā darbība pavājinās. Zīdīšana stimuli hipofīzi izmest asinīs jaunu devu prolaktīna, tāpēc ar krūti barojošām mātēm tā līmenis asinīs paliek augsts. Attiecīgi, jo ilgāk sieviete baro bērnu ar krūti, jo ilgāk “klusē” viņās olnīcas, nedodot organismam androgēnus.

Ne tik sen zinātnieki noskaidroja, ka mātēm,  kuras baro bērnu ar krūti, tiek apspiests vēl viens “kaisles” hormons – virsnieru garoza. Prolaktīns un otrs reproduktīvajai sistēmai svarīgākais hormons oksitocīns pazemina tā sauktās hipotalāma – hipofīzes sistēmas aktivitāti, kas tiešā veidā ietekmē virsnieru garozu. Tā atbild par reakciju uz stresu, un daba katram gadījumam to “apdzēsa” grūtniecēm un barojošām mātēm. Kaut arī prolaktīns nomāc virsnieru darbību ne tik stipri, kā olnīcu. Tas tomēr ir ļoti svarīgs organs, kas atbild par daudzām funkcijām, tāpēc tas neatslēdzsa. Ja sievietei ir “spēcīgas” virsnieres, tad olnīcu apklusināšanas efekts nav tik pamanāms, tāpēc asinīs turpina nonākt ievērojams hormona daudzums. Tāpēc dažām sievietēm zūd interese uz seksu visa laktācijas perioda laikā.

Bet lielākajai daļai ar krūti barojošo sieviešu androgēni gandrīz nesintezējas, tām pilnīgi nemaz negribas mīlēties. Vēl vairāk, laktācijas laikā nevajadzības dēļ atslēdzas arī citi mehānismi, kas nepieciešami ērtai ieņemšanai, un tas nozīmē – arī seksam. Par šiem procesiem atbild tas pats prolaktīns, kas bez iepriekš minētā nomāc sievietēm estrogēna izstrādi. Bez tā vagīnā neizveidojas miklums, tāpēc mīlēšanās kļūst sāpīga. Bez tam, estrogēna trūkuma dēļ dzimumorgānos sliktāk tiek apgādāti ar asinīm, un sievietei ir grūtāk uzbudināties.

Piekāpjoties vīriem, ar krūti barojošās mātes piekrīt seksam un visbiežāk tas neatnes neko vairāk par nepatīkamām sajūtām. Daži neveiksmīgi mēģinājumi, un galvā nostiprinās doma “sekss = sāpes”, kas papildus atvairot no mīlēšanos. Nebeidzamais loks, kas beidzas tikai tad, kad sieviete beidz barot bērnu ar krūti.

Visbeidzot, pastāv hipotēze, ka prolaktīns pats par sevi samazina pieķeršanos. Psihiatrijas profesori pierādāji, ka stundu pēc orgasma gan sieviešu, gan vīriešu asinīs prolaktīna koncentrācija pieaug divkārt. Izmeklētāji pieļauj, ka šis hormons atbild par jutīguma samazināšanos pret seksuāliem stimuliem pēc asa uzbudinājuma. Pastāvīgi augsts prolaktīna līmenis asinīs barojošām mātēm burtiskā nozīmē padara viņa nejūtīgas pret glāstiem.

KO DARĪT?

“Ar krūti barojošu māšu nevēlēšanās nodarboties ar seksu nav kaprīze, slimība vai blakus reakcija uz barošanu, bet gan ieprogrammēts efekts, jo barojošai mātītei ir jādomā par bērnu, nevis seksu. Bez tam, paaugstinātais prolaktīna līmenis aizsargā viņu no atkārtotas grūtniecības iestāšanās. Tas nav traucējums, un tas nav jāārstē. Mūsdienās mēs spējam normalizēt seksuālo tieksmi konstatēšanas brīdi, vienkārši izrakstot testosterone preparātus. Bet, ja ar krūti barojošā māte lieto tādus preparātus, viņas interese par seksu būs lielāka par interesi pret bērnu, bet tas nekam neder. Bez tam, hormoni nokļūst pienā, kas arī nav labi. Tādā situācijā mammai (bet vispirms jau tētim) jāsaprot, ka tā ir norma, un ka ir jāpagaida. Bet, ja situācija ir pavisam kritiska, tad labāk, droši vien, ir pārstāt barot ar krūti un saglabāt ģimeni, nekā barot bērnu ar pienu, lai tur vai kas, un pēc tam audzināt viņu bez tēva.”

Daba miljoniem gadu noslīpēja mehānismu, kas nodrošinātu zīdainim maksimālas iespējas izdzīvot. Mūsdienās lielākajai daļai nav vajadzība cīnīties par dzīvību, un šī piesardzība vairs nav vajadzīga. Bet no tām ātri izvairīties nesanāk, tāpēc mūsdienu Homo sapiens nevajag dusmoties, bet iemācīties ierobežotājus apiet, no tiem mēs jau esam izauguši.

MAZAS VILTĪBAS

Sievietes organisma nevēlēšanās novērsties no krūts barošanas par labu seksam ir sens aizsargmehānisms, bet, zinot to, kā tas darbojas, dabas ierobežojumus var apiet.