jau sen nācu pie secinājuma, cik ļoti svarīgi ir nepazaudēt šo sajūtu, ka mīļotā smaids un pieskāriens izraisa tādas patīkamas trīsas pār visu ķermeni… ir jau mirkļi, ko sauc par ikdienu, kad nav laika pie tā piedomāt, bet ir tik forši, ka pēc 4 gadu kopā būšanas, vēl aizvien ir tā kņudinošā sajūta vēderā, kas bij pirmajā randiņā pirmo skūpstu gaidot (l) (l) (l) ieslidinot plaukstu viņa plaukstā pa ielu ejot un sajūtot tauriņus vēderā.. vai tiešām 4 gadi jau pagājuši? nespēju noticēt…
