Tevi mīlēju,tev uzticējos, Kopā ar tevi par dzīvi smējos. Tu sildīji mani ziemeļu vējos, Bet ne jau es tevi izvēlējos… Tu teici,ka mīli,ka vēli man laimi, Kaut tie bija meli un muļķīgi glaimi. Es vēl esmu maziņš un bieži raudu, Par asarām manām tu saņem naudu. Vienkārši reizēm ir tik skumji, ka dzird kārtējo stāstu par vardarbību, tādēļ arī tapa mans dzejolītis… Tev nepatīk troksnis un nevēlies strādāt, Tādēļ māmiņai nākas man visu gādāt. Šorīt pirms darba māmiņa uzsmaidīja, Mani uz vaidziņa maigi noskūpstīja. Man skumji kļuva,es raudāt sāku, To es skaļāk par citiem māku. Tēti,kādēļ sit-tu pāri man dari! Kā tik ļauni tu smieties vari? Tēti,pārstāj,man tik ļoti sāp… Vai tas eņģelis,kas ciemos nāk? Tam spārni balti…Viss gaišāks kļūst, Tik viegli un labi,ka vairs nevajag just… 🙁 Baltas lilijas sārto zemi klāj, Bērniņš no mākoņa atvadas māj… Maza dvēselīte klusi aizlidoja… Tur vairs neviens tai nemeloja… 🙁
