Labrit! Aaaa….tikko paskatijos pulkstenī – nav vis nekāds rīts,bet es tikko no darba pārradusies.Bet nu stāsts nav par to. Šodien iegāju kādā grāmatnīcā(kurā-tas lai paliek noslēpums,neiešu jau celt neslavu)gribēdama nopirkt grāmatu, taču pēc paviršas stendu apskates nevarēju atrast vajadzīgo un devos uz pārdevējas pusi pēc padoma. Padevu labdienas un ņēmos iztaujāt. Sieviete neizplūda garās runās vien ar pirkstu norādīja virzienu kurā meklēt. Pēc 10 minūšu maldīšanās beidzot atradu kāroto grāmatu un devos ar platu smaidu kases virzienā.Biju, nē – vel arvien esmu, labā omā, sniezu savu Visa Classic ar laipnu "Lūdzu!", uz ko pretī saņēmu pliku neko.Kad ievadiju slepeno kodu pelēkajā aparātiņā, teicu "Paldies! Lai jums jauka diena!" – šī frāze,šķiet, bija pēdējais piliens manas laipnības pārdevējas trauciņā – viņa knapi valdīdamās neko neatbildēja,vien uzmeta iznīcinošu acu skatu ar zvērojošām zīlītēm. Tad nu es sāku domāt.Ja jau man ir tik sasodīti jauks garastāvoklis,tad kādēļ gan lai es kādam nemēģinātu uzlabot dienu ar to?!?Un kādēļ gan man būtu jāuzņem,piemēram, šīs pārdevējas negācijas?!? Tā nu es nonācu pie secinājuma,ka latviešu sakāmvārdi nav no tīra gaisa pagrābti vai no pirksta izzīsti,bet tam ir gadu gadiem uzkrāta pieredze.Tā lūk! Katrs mēs esam savas laimes kalēji! Lai Jums jauka diena (sho novēlu no sirds ar platu smaidu sejā – tā patiesi!)
