Sniegs. Saka, ka sniegs ir tīrs un balts. Dažreiz pat piemin, ka tas esot svētības simbols. Teikās var izlasīt arī to, ka sniegs it kā esot sega, kura, ziemai atnākot, apklāj dabu ar sevi. Sasilda un dod patvērumu no aukstā sala. Bet vai tiešām vienmēr sniegs būs un asociēsies tikai ar to labo? Vai tiešām neviens nekad nerakstīs neko slinktu par viņu? Vai tiešām tūkstoš pārsliņu mirgojums un baltums mums radīs labas, īpašas emocijas? Man gan sniegs asociējas ar divām emocijām: kā ar labo tā arī ar slikto. Tas ir forši, staigāt pa sniegu, baltu, mīkstu un spīdīgu. Katra sniegpārsliņa tīrajā kupenā staro savādāk. Mirgo. Katrai šai sniegpārsliņai sava forma, savs izliekums. Bērni priecājas un rotaļājas, taisa sniega eņģelīšus un pikojas. Un bez šaubām taisa arī visiem zināmus sniegavīrus. Prieks. No viņiem izstaro prieks un pilnīga laimes sajūta. Arī manī tāds ir, bet savādāks. Man patīk iet pa laukiem, īpaši pa pļavām, un redzēt vietas, kurās vēl cilvēka kāja netika sperta un sniegs ir vienmērīgi uzsnidzis. Parasti es apmeklēju tādas vietas pie upes uz pļavas. Sauso zāli tik tikko var saskatīt, bet koki „pliki” stāv pa malām. Skats kā no kādas da Vinči gleznas. Upe pēdējos gados nav aizsalusi, un tāpēc tā „gleznai” piešķir vēl lielāku skaistumu. Viegla vēja plūsmiņa sakustina tumšos matus. Tas ir mans skaistums. Skaistums, ko es ikkatru ziemu saskatu, kad esmu viena iedziļinājusies savās pārdomās, savos sapņos un arī savās raizēs. Tad es esmu pilnīgi mierīga un gandarīta. Skaistums ņem virsroku un iekļauj mani sevī. Bet kas tad ir sliktais? Pelēks, dubļains sniegs? Nē. Manā uztverē sliktais saistās tikai ar vienu: ar manas vecvecmātes bērēm. Tas bija sen, tomēr es nekad nevarēšu aizmirst to sajūtu, ka kādu zaudēju. Bija janvāra diena. Naktī izkritušais, sniegs laistījās savā krāšņumā visā pilsētā. Tikai viena lieta nevarēja man dod pilnīgu mieru. Jau no paša, paša rīta. Bēres. Domu, ka tagad mana radiniece gulēs kapos, daļa manis, nevarēju izmest no galvas. Daļa tās manis, kura man visu bērnību mācīja visus tos pamatus, kurus es tagad zinu. Ar kuru es skraidīju pa to pašu sniegu. Tad es biju priecīga. Tad. 6 pēdas zem zemes viņu sildīs un klās bieza balta sniega kārta. Tikai tas man deva mierinājumu un gandarījumu, ka viņai tomēr būs ērti, silti un viņa būs pasargāta. Bet tomēr šī doma nebija tik spoža un laba. Katru un katru reizi atceroties to, mani pārņem aizdomas, ka mums tikai liekas, ka sniegs ir balts un pūkains. Varbūt tieši otrādi, tas ir netīrs un ass, acis mūs māna. Bet nevar spriest uzreiz par visiem. Katram savas domas, savi nolūki, savi uzskati. Kas ir sniegs? Tā ir viela mūsu pārdomām. Ar katrām jaunām vai vecām atmiņām mēs iedomājamies citu sniegu-savādāku. Vienu es zinu droši – tas nav tikai un vienīgi parasts sniegs.
