Ik pa laikam ik vienas sievietes dzīvē rodas šaubas par to kādas ir viņas attiecības ar viņas mīļoto vīrieti. Man šīs pārdomas pēdējā laikā ir bijušas vairāk nekā vispār šķiet būtu iespējams. Es vienkārši ik pa brīdim saprotu, ka kaut kas nav, kaut kas mani neapmierina līdz galam. Un tad es iekšēji piebremzēju un ieslīgstu pārdomās. Citreiz žēl, ka vēlme padalīties šajās pārdomās ar draugu ir pārāk maza, lai to darītu, bet tai pat laikā draugs nobeigtos no tā cik bieži es viņu mocītu ar savām ne vienmēr normālajām pārdomām. Es visu laiku tā kā domāju – nu kas īsti nav pie vainas. Vienu brīdi domāju – mēs jau tik ilgi esam kopā, jāprecas. Kopā esam jau 5 gadus…ilgi man šķita, ka tas teju ir vienīgais risinājums. Drīz vien pienāca cita tik pat neprātīga doma – gribu bērnu. Labi bērnu gribu jau sen…manī vienmēr ir bijusi šī misijas (nu ne gluži misijas, bet vienkārši tā sajūta), ka gribu pēc iespējas ātrāk apprecēties un bērnus (un daudz), jo tāda es vienkārši esmu. Esmu ģimenes cilvēks, un tādēļ jau laikam tik neprātīgi gribu ģimeni. Bet nu tad es sapratu, ka nevaru no drauga prasīt to, kam mēs ABI kopā vēl neesam gatavi. Ok es gribu un man vajaga, bet draugs vēl tam nav gatavs. Mans draugs ir izteikts karjerists. Un viņa darbs nav biroja darbs, viņa darbs ir profesionāls sports. Un es mīlu viņa darbu. Es savā ziņā mīlu savu dzīvi. Man ir draugs. Man ir mīloši vecāki. Es mīlu to, ka varu rūpēties par savu draugu. Es mīlu sava drauga darbu. Es pat nespēju iedomāties, ka mana dzīve būtu daudz savādāka. Nu tādā ziņā, ka es nespēju iedomāties (un nemaz negribu) sevi ar citu cilvēku. Bet joprojām es bieži vien attopos pie fakta, ka neesmu īsti laimīga. Šodien nonācu pie secinājuma, ka…lielākoties pie visa vainīgs mans draugs. Viņš nespēj par mani parūpēties. Man šķiet, ka ikviena sieviete vēlas sava vīrieša klātbūtnē sajusties tā, ka viņai ir droši, viņa ir mīlēta un viņa nav mājasdarbu vergs. Viņa ir sieviete. Problēma tāda, ka mans vīrietis man negādā šo sajūtu…viņš ir mīļš un jauks, bet..ar to nav gana. Es brīžiem vienkārši nesaprotu kas tam visam pie vainas. Un atrisināms es nezinu vai tas ir. Laiks jau rādīs, kas mums dzīvē paredzēts. Katrā ziņā es gribētu tā pa īstam sākt dzīvot SAVU dzīvi pilnā jaudā..

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?