Es šodien biju pie..pie piegulētājā, jā, tā es viņu šodien saukšu. Bet nav svarīgi,kā es viņu saucu, tas tā pat ir tikai mirkļa iespaidā. Guļot gultā un skatoties,kā viņš šņaukājās un klepo, tad nodomāju, cik tie vīrieši ir vārgi,patiesībā. Tad palaidu skatienu pāri istabai, viss samētāts, viena zeķe tur-otra tur, šorti uz krēsla, maika uz zemes. Pats nokritis gultā-guļ. No rīta pie gultas nomesta pudele ar spriti, mati izpūruši, bet tā viņš tur stāv un tad man ir pilnīgi vienalga, kur ir viņa zeķes,maika un kādi viņam mati, jo viņš tak tur ir un stāv, gaida,kad atvēršu acis un teikšu labrīt. (l) Bet patiesībā, es nesaprotu,kas viņos ir tik īpašs, nu nesaprotu. Mēs stundām pavadām pie veikalu plauktiem,lai nopirktu iespējams labāko šampūnu, vai nagulaku,kas nedrūp un dušas želeju,kas smaršo bruvīgi. Viņi tai pašā laikā ir tik bezrūpīgi un paķer to,kas tuvāk rokai, vai,kas lētāks, bet viņiem tik un tā viss sanāk lieliski. Jo pēc dušas tak viņi smaržo un mati stāv,kā viņiem patīk. Galu galā, varbūt,ja mēs sievietes arī kādu brīdi necenstos visu tik ļoti idealizēt, tad varbūt arī mums viss būtu tik harmonisks un tai pašā laikā vienaldzīgs,kā viņiem.
