Kad es biju maza meitene, es jau atšķiros no pārējiem. Nebiju par to aizdomājusies, bet vecmamma atgādināja. Kad es gāju bērnu dārzā, mana labāka draudzene uz ziemassvētkiem saņēma Lelli, bet ne šādu tādu lelli tā bija tajos laikos populārā BabyBron, vai kaut kas ar tādu nosaukumu. Tā bija lelle kas čurāja, kakāja ēda. Bija kā īsts bērns, ar laiku visām meitenēm tādas nopirka. Izņemot mani, es lūdzos savai mammai, bet viņa nepiekāpās. Savā dzimšanas dienā es saņēmu lielu kasti. Biju pārliecināta ka tur ir TĀ Lelle. Atverot kasti es jutos vīlusies, tur bija lupatu lelle. Lelle kas bija darināta no auduma, tai bija mammas pašūtā kleita un diegu mati. Zinot ka mamma to man dāvina no viss sirds es viņai pateicos un aizgāju uz savu istabu, raudāt, kad nekad nedabūšu TO lelli. Nākamajā diena mamma man lelli lika paņemt līdzi uz bērnudārzu . Man bija drusciņ kauns. Aizejot uz bērnu dārzu es sāku domāt par to kā lai draudzenēm pasniedzu to ka mani ir prasta Lupatu lelle. Es aizgāju pie viņam un iepazīstināju viņas ar Luīzi[lelles vārds] , viņas bija starā un teica ka nekad neko tik foršu nav redzējušas. Tad es paskatījos uz šo lelli no viņu skatupunkta un sapratu ka man tomēr ir foršākā lelle pasaulē, jo mana lelle bija dāvināta ar mīlestību, un viņa bija roku darbs, un tas ka viņai bija mati no diegiem to visi padarīja vēl foršāku, jo es varēju eksperimentēt ar matu frizūrām un krāsu, bet babyBorniem nebija matu vispār. Tajā dienā es sapratu ka ar tādām lellēm ka babyBorni vēl paspēšu saspēlēties Kad pieaugšu apprecēšos un tikšu pie sava Bērna. Vispār es esmu visu savu bērnību atšķīrusies no visiem tas bija manas mamma mērķis mani audzinot, kādreiz es to nenovērtēju bet tagad viss ir savādāk. „Paldies viņai.” (l)
