Kādu laiku jau domāju par to, ka vēlos izkratīt sirdi, bet tā īsti nezināju kam. Draugi man ir, taču, šoreiz priekšroku nolēmu dot rakstīšanai. Jau apmēram 6 gadus dzīvoju kopā ar vīrieti, kā man šķiet/šķita – cilvēku ar kuru vēlos nodzīvot līdz mūža galam. Bet nu laikam pēc kārtas. Iepazinos ar viņu, kad viņš bija dilemmas priekšā – viņš nespēja izdarīt soli un aiziet no sievas un bērna, vai precīzāk – no bērna. Es nebiju viņa aiziešanas iemesls. Varbūt mans piemērs viņam lika saņemties un aiziet. Arī es biju šādu soli savā dzīvē spērusi un salīdzinoši nesen. Sākumā mēs šad un tad iedzērām kopā tēju, jo ne viņš, ne arī es savā dzīvē neko nemeklējām, bijām vīlušies iepriekšējās attiecībās un gribējās atpūtas. Taču vēlāk viņš mani sāka aplidot, nenoturējos un pieņēma to. Attiecībās iesaistījām arī bērnus, ar laiku arī sākam dzīvot kopā, ceļot kopā. Kamēr bijusī sieva par mani nezināja, viss bija kārtībā. Kad uzzināja, bērnu sāka kūdīt pret mani. Par šiem gadiem atklausījos(un dzirdu vēl aizvien) tik daudz jēlību, riebeklību, apsaukāšanu, apmelošanu un ko tik ne, ka laikam jau tas mērs man ir pilns. Piebildīšu to, ka visus šos gadus neesmu viņam liegusi tikšanās ar bērnu, kā arī iesaistīšanu mūsu ģimenē. Kad viņa bērns slimoja, visbiežāk mātei nebija laika, tāpēc viņš dzīvoja pie mums vai precīzāk – ar mani. Pagājušajā vasarā uzzināju, ka bērnam kopš trīs gadu vecuma stāstīts, ka esmu ragana, kas nobur cilvēkus. Tagad man ir skaidrs, kāpēc, kad atbrauc drauga dēls, gaiss kļūst biezs… Daudzreiz esmu sev teikusi, ka bērns nav vainīgs, ka viņam tāda māte. Bet nu jau šim tekstam seko – es arī neesmu vainīga un arī mans bērns nav vainīgs. Kad atbrauc drauga dēls, mājās iestājas haoss un spriedze. Katru reizi nāk ārā tādi teksti, kas manai sirdij liek lūzt… viens no pēdējiem bija drauga bērna teiktais, ka mana meita nav man līdzīga, laikam jau ir paņemta no bērnu nama. kad viņam jautā, kāpēc tu tā saki, viņš tikai smejas sejā. Pēdejā laikā, viņš dzīvo viens – māte no rīta uz darbu, vakarā vēl kautkur, kur sirds iekāro, un ap deviņiem beidzot ir mājās. Bērns dzīvo viens, attiecīgi to var redzēt attieksmē – jo praktiski ir tikai viņa viedoklis un viss. Ja taujāsiet pēc Bāriņtiesas, tad teikšu, ka griezāmies un arī policijā, bet ja māte nav alko, narko atkarībā un nav ielas meita,tad viss ir skaisti un tēvam nav izredžu. Policija vispār pateica, ka tā nav viņu darīšana. Bāriņtiesa jau arī izcēlās – uz sūdzībam reaģē tik pēc pāris dienām. Mans vīrietis sities galējībā, žēl viņam sava bērna (man jau arī). Kad bērns atbrauc pie mums, tad šis no biksēm gatavs izlīst,lai izdabātu un izdomātu izklaidi viņam un arī mums visiem. Viss jau labi, man patīk, ka kopā darbojamies, taču… visas šīs aktivitātes ir tikai tad, kad ir viņa bērns (t.i. katru otro nedēļas nogali, viņš dzīvo citā pilsētā). Kad viņa bērns nav, tad mēs varam kaut visu dienu pie TV nosēdēt un es viņu nevaru dabūt ārā no mājas. Tad nu lūk, dzīvoju es savā dilemmas pasaulē… Cilvēks man mīļš un vēl aizvien uzskatu, ka ar viņu vēlos nodzīvot līdz mūža galam, taču patreiz sirdī iemājojusi dusma tāda, ka nesaprotu kā man būt. Viņa dēls brīžiem ir man tik nepieņemams, ka mums par to ir strīdi (vairs nespēju slēpt). Skatoties uz viņa dēlu, es saskatu viņa bijušo sievu, kas vēl aizvien dara man riebeklības, pašu dēlu, kas nu jau apzināti dara tā, lai es un mans vīrietis strīdētos, un mans vīrietis, kas izdabā visam bērna iegribām, bet man un manam bērnam no tā atlec – gandrīz nekas. Pēc pēdējās viņa bērna vizītes pie mums, esam abi pārdomās. To var redzēt un just. Jūtu, ka viņš vēlas būt kopā ar mani, bet mana attieksme pret viņa bērnu viņam nav pieņemama. Neperu, nesitu, mani vienkārši var izbesīt elementāras lietas, man iestājas neoma. Es pati to visu apzinos un cenšos kontrolēt. Taču visam ir robeža un šķiet mans kausiņš ir pilns. Atminos, ka nesen vīrietis man teica, ka man jāmaina attieksme pret viņa bērnu. Tad es pie sevis nodomāju, cik viegli, ka visu var novelt tikai uz mani. Varbūt tiešām ir pienācis laiks iet katram savu ceļu, taču, esmu bez darba un iespējas kur aiziet. Tāpēc nekas cits neatliek, ka samierināties un dzīvot kā ir, ja nu vienīgi – mainīt savu attieksmi pret viņa bērnu. Rakstītajā nepieminēju, ka vīrietis pret manu meitu izturās ļoti labi, bet šajos pēdējos mēnešos, viņš ir ieinteresēts tikai savā dēlā. Kad es viņam to pateicu, viņš palika uz mani dusmīgs. Eh, nu neiznu kā man būt. Ar prātu daudz spēju saprast un atbalstīt, taču arī es esmu cilvēks un man ir sirs, kura patreiz sāp… Kā man būt…
