Šī rīta rudenīgi dzestrais laiks nosaldēja manas augstpapēžu basenītēs ietērptās kājas, un laikam šis vēsums izmainīja dvēseles stāvokli, kad neviļus nonācu pie domām par bērnības sapņiem, ilūzijām un realitāti, pie kuras attopamies, kad izaugam. Bērnībā gan nebiju "klasiskā" leļļu meitene, drīzāk mani biežāk varēja pamanīt lecot no viena koka zaru uz citu zari kopā ar puikām, bet tas bija tas foršais laiks, kad nebija iedalījums: meitenes – zēni, visi bija viens vesels, bijām vienkārši bērni. Ja sāpēja, tad sāpēja vienīgi tas, ka nedabūjām kāroto saldumu vai sāpēja no koka krītot sasistais celis. Vairāk nekas. Ak, jā, es būtu ar mieru izciest reizes desmit, simts un pat tūkstošiem reižu sasistā ceļa sāpes, lai man nekad dzīvē nebūtu sāpējusi sirds. Kad izlēkājāmies ar puikām pa kokiem, tad jau šad tad savācāmies ar meitenēm, biezi iztiekot bez lellēm, jo pašas bijām kā lelles mammu ietērptās sarkanās, baltās, rozā un zilās kleitiņās, ar bantēm matos, kuras nereti bija lielākas par pašu galvām. satikāmies un nodevāmies sapņiem, bet tie bija tie sapņi, kuros puikas netika ielaisti, tad gan bija sadalījums puikas pa labi, meitenes pa kreisi. Sapņojām par prinčiem baltos zirgos (katrai jau tajā laikā bija savs princis, kura simpātiju stiprumu varēja izmērīt pēc tā, cik stipri viņš parāva aiz matiem), par baltām kleitām un karietēm un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Un tā varējām sapņot augām dienām, kādu reizi jau iztēlojoties reālu princi. Kad nācām lielākas, tad bērnību prinčus jau bija nomainījuši citi prinči, kurus klusībā uzlūkojām. Ķiķinot līmējām bildes burtnīcā, kur abi ietērpti balti melnās drēbēs, zirgu karietes nomainot pret mašīnām. Tā jau nekas nebija mainījies, tikai scenārijs, pati galvenā lieta jau nebija mainījusies – sapnis par lielo dienu un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi jau nekur nebija zudis. Tad nāca pirmā lielā mīla, kurai jau tikko uzzinot uzvārdu, tas tika pielīmēts pašu vārdiem, lai pārbaudītu, vai smuki skan. Ja neskanēja, tad izdomājām simts un vienu iemeslu, ka tomēr tas skan smuki 🙂 Tie bija tie gadi, kad katrs nākamais likās īstais, vienīgais, katra nodejotā deja, vai neveiklais skūpsts pēc ballītes likās kā liktenīgais, vienīgais un īstais. Un katram tika piemērīta un izdomāta domās jau cita baltā skaistā kleita. Tad jau nāca tie prātīgie gadi, kad baltās kleitas sapnis nekur nebija zudis, taču ļoti mainījušās vērtības, kuram tad gribas parādīties tajā baltajā kleitā. Bildes slepenajās burtnīcās vairs netika plēstas nost un pārlīmētas uz citām, uzvārds jau nu arī bijis kļuvis mazsvarīgs, un vēl visi lielie un mazie sirsnīgie iemesli kapēc tas ir īstais arī tika aizmirsti un mēs esam sākušas domāt ar prātu, nevis sirdi. Un līdz ar prātu, ir pazudis sapnis par balto kleitu, karieti, kristāla kurpi un mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Kāpēc mēs pazaudējām bērnības neprātu (kaut gan man labāk patiktu to saukt par saprātu), kāpēc visi sapņi, domas, ilūzijas un vēlmes ir kaut kur pazudušas un nav īstenotas? Kāpēc lietas, kā piemēram, labs darbs, mašīna, māja, izglītība, par kuru mēs bērnībā pat neierunājāmies, tagad mums ir pārpārēm, bet tas, par ko sapņojām diendienā gan klusībā pie sevis, gan ar draudzenēm, mums nav vispār. Vai tiešām ir tā, ka bērnība paiet un viss izsapņotais paliek tur un tiek uz mūžiem aizmirsts? VAI TOMĒR NEVAJADZĒTU TO NO SIRDS PIEPILDĪT? Ietinam rudens dzestruma skartās pēdiņas segā, izvelkam savas bērnu dienu burtnīcas, aizveram acis un pasapņojam, varbūt sapnis tagad atgriezīsies un īstenosies! Par baltu kleitu, par princi (nu jau var arī bez zirga), par mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…
