0 C
Rīga
pirmdien, novembris 29, 2021

Nostaļgija

 

Debesis tumšas, bet tur tālu tālu prom spīd zvaigznes. To dotā gaisma vēl spoži staro, bet iespējams pati zvaigzne sen zudusi. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri bieži vien ilgi nogulsnējas mūsu atmiņā. Citreiz tās ir patīkamas atmiņas, bet citreiz tos šausmīgos brīžus gribās aizmirst un nekad, nekad neatcerēties… Jau vakars, bet miegs īsti nenāk, darīt arī itkā nav ko. Tikko vārītais ābolu ievārījums smaržo pa visu dzīvokli. Dīvaina miera un reizē arī nemiera sajūta. Viņu satiku pavisam nesen darba darīšanās, Viņš nav nekāds smukulīts no glancētajiem žurnāliem, tomēr Viņa stāsts mani aizrāva. Tādu pašaizliedzību vēl nebiju redzējusi, tādu mīlestību pret darbu ko dara arī nē. Šīs dažas dienas katru brīdi ilgojos Viņu satikt, kaut vai uz pāris vārdiem, pāris smaidiem… Njā bet tagad Viņš ir devies uz savām mājām un es esmu savējās. Esmu pārliecināta, ka vairs netiksimies, bet ko gan var zināt. Skumji, nostaļgiski un nedaudz vientuļi. Bet tomēr rodas cerība, ka taureņi turpinās dejot, un rīt taču jauna diena, kas zin, kas var notikt, kādi pārsteigumi gadās, kad tos negaida. Galu galā, viss, kas notiek, notiek uz labu.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!