Noskatījos Desperate Houswives vienu no 6.sezonas sērijām, kur lidmašīna nokrita. Sēdēju un asaras bira kā pupas, kad zēns teica savu runu izlaidumā. Tad nu ļāvu vaļu asarām. No emocijām jāatbrīvojas. Jo raudāšana…man tik reti sanāk. Kad ir emocijas un asaras kopā. Laikam triviālas bailes būt vājai. Šodien manu labu, pat labāko draugu paaugstināja. Velns, man tak priecāties vajadzēja, bet mana pirmā reakcija bija – nu bet ar ko es tagad vērošu saulrietus un taisīšu brusketas? Pamesta sajutos. Tas man sevī patīk -ka nestopēju emocijas -lai nu nāk laukā, kādas ir 😀 Nē, man neskauž. Šis darbs man ir no punkta A līdz punktam B. Un drīz pienāks tas B. Un lepojos ar viņu, šobrīd patiešām. Nu kuram tad nepatīk smuki ieņemamie amati? Viņa pašapziņai tas nāks tikai par labu. Sajutu, ka cilvēks atdzīvojas, parādās spars..un aiziet, aiziet. Sadzirdēts. Pamanīts. Vēl tik jānovērtē! Jā, pārmaiņas… Labi, gulēt jātaisās. Rīt kongress. Kā gribētos mierīgu sestdienu. Izlīst izpūrušiem matiem no gultas, uzsmaidīt spogulī sev, un doties uztaisīt kafiju. Aiziet pēc kruasāniem. Bet pseidoefedrīns mani sāk iemidzināt.. Saldus 🙂
