4 C
Rīga
ceturtdien, februāris 22, 2024

jo-jo

 

Ir brīdis, kad viss ir beidzies. Sirdī ir rūgtuma piegarša, tukšums un vienaldzība. Pārdomā mirkli ar patiesības sajūtu. Labi apzinoties, ka tam bija jābeidzas, un labi drīz, bet vai tieši tad, kad visas problēmas bija uzveiktas, neskaidrības atrisinātas un beidzot varējām justies labi? 

Laikam jau tomēr abi sapratām, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, ka tā ir pārāk labi. Viņš to pateica skaļi pirmais, man tas kremt… Es to gribēju pateikt, zināju, ka man tā ir tikai laika pavadīšana, sasodīti labs sekss un pāris stundas mīļuma un uzmanības laikā, kad to neviens cits nevar sniegt. Rezerves variants. Cik skaudri gan tas skan.

Dīvainākais ir tas, ka prāts ir vienaldzīgs, sirds arī – kā mīlestības avots, bet organisms izstrādā briesmīgu alerģiju. Es nespēju uz viņu skatīties, es nespēju izturēt, kad viņš man pieskaras, es nespēju ar viņu runāt bez nicinājuma, es nespēju atbildēt viņa smaidam. 

Kāpēc? Vai tas ir tas ātruma faktors, vai to ietekmē tas, ka viņš pirmais pielika punktu? Vai iemesls ir viņa komunikācija ar mani pat pēc paša teiktā – mums labāk netikties? Viņa pieklājība apsveicot svētkos? 

Es gribu, lai mans organisms mani nemēģina nogalināt. Tieši pirms gada jau bija pirmais mēģinājums, tiesa daudz veiksmīgāks nekā tagad, bet tomēr… Es gribu, lai viss ir vienkāršāk, bet blakusefekti to visu sarežģī. Jo ir jau iejaukts trešais cilvēks. No manas puses, tiesa, pašlaik viss vēl ir kūniņas stadijā, bet tomēr. Un šis trešais ir viņa kolēģis. 

Dzīve, vai Tu kādreiz esi vienkārša? Šķiet, ka liktenis atkal sācis spēlēties ar jo-jo.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

Iepriekšējais raksts
Nākamais rakstsPurva bridējām. Brīvprātīgajām.