Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju…
Viņa bija saderinājusies. Laimīga. Maza, sievišķīga, tumšmate. Latviete ārzemēs. Atceros rakstītās vēstules, garas un jūsmīgas. Bildes. Topošais vīrs dažus gadus vecāks, tipisks x zemes pilsonis (valsts nav Anglija, kā minēts skaitāmpantiņā sākumā).
Viņiem patika iziet sabiedrībā. Vakariņot ārpus mājas. Vienā tādā reizē viņa satika Viņu (nelabs stils, bet nu, lai paliek). Mana mazā melnmate…atļāvās apgriezt savu dzīvi kājām gaisā. Nebija kāzu, matu krāsa tika nomainīta pret blondu. Viņš bija itālis.
Ar diviem maziem bērniem, pusdullu sievu, šķiršanās procesa vidū. Mīlestība, ziniet.Nezinu, nesaprotu un nekad nesapratīšu. Kaisle…
Dienvidnieki māk aplidot, lutināt, dzied kā cikādes tvanošā jūlija naktī. Bet es saku, ka dienvidniekam ar ziemeļnieku īsti nesaprasties. Vārdu pārmaiņas, strīdi, nebeidzama greizsirdība, līdz pat fiziska spēka pielietošanai. Citu cilvēku skaidrojums vārdam “mīlestība” man liek baidīties. Rada vēlēšanos tēlot strausu ar galvu smiltīs.
Es nevaru pārstāt mīlēt šo mazo pseidoblondīni, taču tikpat skaidrs ir tas, ka es viņu nekad nesapratīšu. Mani pārņem žēlums. Jo sevi viņa sen vairs nepazīst un nemīl.
Runāju ar bērnības draudzeni šodien. Viņas radiniece precēsies. Ar jaunu vīrieti, kurš jau ir paspējis ārstēties no alkoholisma. “Lailas tēvs visu mūžu žūpoja. Nemitīgi strīdi bērnībā -vai tad viņa nav guvusi mācību, neredzēja, kā mamma pārdzīvoja?”
Mūžīgais “Kristīnes” sindroms? Mēs pievelkam konkrētus tipāžus? Izvēlamies tādus, kurus visu mūžu varēsim glābt, stiept mājās uz kamiešiem?…pašas art un ecēt?
Šim vakaram -mūžīgā mīla, kas nepāriet – http://www.youtube.com/watch?v=vx2u5uUu3DE&ob=av2e
