1.1 C
Rīga
sestdien, 20 aprīlis, 2024

raksts dzīvnieku mīļotājām…skats no malas ar suņa acīm…..

 

365 klusas dienas gadā

Es nācu pasaulē 2010. Gada 20. Janvārī, un ar to tad laikam arī sākās man stāsts. Es nebiju vienīgais, man bija vēl brāļi un māsas, bet cik mēs bijām es vairs nepateikšu, jo katrs esam savā jaunajā mājā ar saviem jaunajiem saimniekiem. Mana māmiņa bija pati skaistākā savas sugas pārstāve viņai bija mīksts samtains un spožs kažociņš un ik reiz kad no loga māmiņu apspīdēja saule viņas kažociņš laistījās, kā pasaulē dārgākais dārgakmens. Mana māmiņa bija gādīga, viņa vienmēr mani samīļoja, nomazgāja un apčubināja. Viņa nekad nepieļāva iespēju, ka kāds no mums visiem tiktu nostumts malā, vai nebūtu paēdis. Tās ir pašas jaukākas lietas ko es atceros par māmiņu, jo ar viņu kopā pavadīju tikai dažus mēnešus. Stāvot blakus savai māmiņai es uz viņu skatījos un tad jau sapratu, ka no viņas es esmu mantojis graciozo stāju, pārliecinātību par to kas es esmu  un skaisto kažociņu, kas saulē laistās un ir tik mīksts, kā visdārgākais samts. Brāļiem un māsām, dažiem arī bija tāds pats kažociņš kā man, bet es tomēr biju vislīdzīgākais māmiņai, jo man bija vismazāk balta krāsa, un uz skausta maza balta sirsniņa.

Dienas mums ritēja diezgan vienkārši-paēdām, māmiņa mūs nomazgāja un saldi aizmigām. Kad augām pa vidu visam tam nāca jautras rotaļas, kurās man patika kādam no brāļiem vai māsām iekost kaklā vai aiz astes paķert. Bija jautri. Bet ar laiku es ievēroju, ka pamazām mēs paliekam ar vien mazāk, nezinu, bet visi kaut kur pazuda, diemžēl uz neatgriešanos.

Kādu dienu mūsu cilvēks, pie kā bijām pieraduši un ko es uzskatīju par draugu, mani ar māmiņu ielika mašīnā un mēs kaut kur devāmies. Es biju ļoti nobijies, glaudos klāt māmiņai cerībā, ka viņa mani pasargās, ka viņa neļaus man darīt pāri. Es visu laiku pie sevis domāju, kāpēc es, kāpēc ved mani vienu, vai tiešām es kaut ko emu izdarījis ne tā, šīs domas man nepārtraukti maisījās pa galvu. Brauciens ilga kādu stundu vai pusotru un tad mēs apstājāmies. Mani atstāja mašīnā, bet cilvēks paņēma manu māmiņu aiz siksnas un izlaida laukā. Paceļot galvu es redzēju daudz cilvēkus, man bija bail, es neko nesapratu, kas tagad notiek… un tad mans cilvēks attaisīja mašīnas durvis un es ieraudzīju ļoti smaidīgu meiteni un viņas acīs bija kaut kas tāds, kas man lika pat pakustināt astīti. Viņas acis mirdzēja un viņa tās no manis nenolaida. Viņa mani paņēma rokās, piespieda sev klāt, tā, ka es jutu viņas sirdspukstus.  Viņai sirds sitās tāpat  kā man un varēja manīt, ka ne tikai es esmu satraucies, bet arī viņa. Viņai rokas bija tik siltas, un maigas, viņa mani ietina savā jakā, lai man nav auksts un nesa mani projām. Es noskatījos pār plecu, ka cilvēks, pie kura esmu uzaudzis ieveda mašīnā manu māmiņu un aizbrauca, un tā bija pēdējā reize, kad redzēju savu māmiņu.

Jaunā, mana saimniece (turpmāk saukšu viņu tā) mani aplūkoja savām pelēkajām acīm, kuras bija tādā pašā krāsā, kā mans kažociņš, viņas skatiens mani darīja neticami mierīgu, man bija tāda sajūta, ka esmu pasargāts no visiem un ka viņa neļaus nekam sliktam ar mani notikt. Biju ļoti noskumis un gribēju pie savas māmiņas, bet ik reiz, kad viņa uz mani paskatījās un mani noglāstīja, es paliku mierīgs un vairs nesatraucos.  Ierodoties jaunajās mājās, man ap kaklu tika aplikta ļoti skaista brūna siksniņa, kura gan man sākumā traucēja un es to gribēju nokasīt, bet par cik tā man bija ap kaklu aplikta diezgan stingri nekas man nesanāca, ja nu vienīgi mana pakaļējā pēda aiz tās aizķērās un es nokritu uz dupsi. Ik pa laikam pie manas brūnās siksniņas tika pielikta garāka siksna un saimniece mani ar to mēģināja vadīt vai stūrēt, nezinu, no sākuma neko nesapratu, ko viņa no manis grib.

 Jau pirmajā dienā es iepazinos ar savu tagadējo labāko draugu baltu un ļoti pūkainu kaķi, no kura man bija ļoti bail un pāris reizes es arī no viņa baltā kulaka dabūju pa savām nolekušajām ausīm vai vaigu. No sākuma viņš uz mani tā skatījās it kā apskaustu to, ka man ir tik samtains kažociņš un viņam tikai baltas pinkas, bet beigās es sapratu, viņš līdz šim ir bijis saimnieces vienīgais mīlulis un tagad viņas mīlestība būs jādala. Bet mēs pamazām ar viņu iedraudzējāmies un bija jautri kopā paspēlēties. Ar laiku mēs pat sākām ēst no vienas bļodiņas un gulēt kopā, Un lai man būtu saldāks miedziņš viņš man maigi ar savu mēli mazgāja austiņas. Es jau to minku arī esmu iemīlējis, bet viņam laikam dažreiz nepatīk mana mīlestība, jo kad es viņam uzguļos virsū, lai viņu samīļotu viņš briesmīgi spirinās, šņāc un cenšas no maniem mīlestības pilnajiem apskāvieniem aizmukt.

Tā nu iesākās man dzīve kopā ar jauno saimnieci. Katru dienu viņa bija kopā ar mani. Viņa pat savā guļamistabā bija ielikusi mazu gultiņu kur man gulēt, bet es domāju, ka Jūs jau sapratīsiet ko nozīmē gulēt pie zemes savā gultā un ko nozīmē gulēt gultā pie saimnieces, tad nu ik reiz kad viņa aizmiga vai pievēra acis es knapi ar lielām mokām, bet tomēr ierausos pie viņas gultā un aizmigu. No rīta kad cēlāmies ātri gājām laukā, jo man vajadzēja atstāt dzeltenas krāsa peļķītes aiz sevis. Pa dienu mēs spēlējāmies, viņa mani mīļoja, bučoja un lutināja ar dažādiem gardumiem. Kad gulēju pusdienas laikā, tad vairākas reizes esmu viņu pieķēris sēžam man klusu blakus un vienkārši skatoties uz to, kā es guļu, un ik reiz kad es pamanīju, kad viņa uz mani skatās, vai kad viņa vismaz ir man blakus man bija drošības sajūta un es varēju gulēt mierīgi.

Dienas ritēja savu gaitu un man dienas režīms nebija no tiem dažādākajiem, ka jau visiem, laukā uz tualeti, kad viss izdarīts tad spēles, tad brokastis un dienduss. Jautrākais bija tas, ka tad kad es sāku skraidīt un grozīties viņa mani paņēma klēpī un ātri skrēja laukā, nolika zālītē un tad kad es nokārtoju savas darīšanas zālīte, tad mīļoja mani, un tad mēs atkal gājām augšā.

        Kad es paaugos mēs ar saimnieci gājām laukā un es skrēju un spēlējos pa zālīti, bija tik jautri, ka viņa mani ķēra un es varēju mukt, un tad es viņai dzinos pakaļ un viņa muka, šī rotaļa man sagādāja ļoti lielu prieku, jo viņa tajā momentā bija tikai ar mani un mana.  Mūsu pastaigas ar katru dienu palika ar vien garākas un interesantākas, bet arī ļoti nogurdinošākas. Kādu dienu mēs aizgājām diezgan tālu no mājām, nezinu kā to vietu sauc, bet es gāju, pa mīksto pamatu, mazie graudiņi, kas klāja zemi man kutināja ķepiņas, bet tā bija tik patīkama sajūta, ka es varētu stundām ilgi staigāt pa šo vietu ko sauc par pludmali un jūras smiltīm. Tik plašu vietu es vēl nebiju redzējis, un tur bija ūdens, kas saulītē laistījās, un no tālienes bija tik pat spožs un  mirdzošs kā mans kažociņš un saimnieces acis, kad viņa mani pirmo reizi ieraudzīja. Kā man šī vieta patika, jo šeit mani palaida no saitītes vaļā un es varēju skriet cik ātri vien spēju un vienalga mana saimniece man palika redzeslokā un es vienmēr zināju kur pie viņas var atgriezties. Rotaļas ilga nenoteiktu laiku, viss bija atkarīgs no manis, ja man apniktu viņa mani vestu mājās, bet kā šī pasakainā vieta vispār var apnikt. Par cik es vēl biju maziņš, visas emocijas, svaigais gaiss mani loti nogurdināja un mani solīši palika aizvien lēnāki un gausāki, ejot ik pa laikam apsēdos vai nogūlos mīkstajās jūras smiltīs. Tad saimniece mani piesēja pie siksniņas un mēs lēnām nācām mājās, bet man tā bija piekusušas kājiņas, ka vairs nespēju paiet un es apsēdos. Savās domās man bija daudz enerģijas un es vēlējos vēl atgriezties šajā burvīgajā vietā, vēlējos vēl izbaudīt kutinošo sajūtu, ko radīja mazie smilšu graudiņi, vēlējos ķert saimnieci un lai viņa ķer mani, pa galvu man visas emocijas plosījās un es gribēju to visu darīt, bet mans ķermenis mani neklausīja. Saimniece man notupās blakus un ar savām pelēkajām acīm uzlūkoja mani, tad noglāstīja, iedeva bučiņu uz deguntiņa un paņēma mani klēpī. Man bija tik labi, jutu viņas sirdspukstus, siltumu un rūpes, ko viņa veltīja man, sajūtas bija neaprakstāmas, gluži tādas pašas kā pirmajā dienā, kad viņa mani ielika savā klēpī aiz jakas.  Saimnieces klēpī bija tika patīkami un droši, viņa mani nesa un no lēnajiem soļiem un vieglās šūpošnās es aizmigu. Pamodos tikai tad, kad bijām jau mājās. Visu ceļu viņa pacietīgi mani nesa, jo zināja, ka man ir nogurušas kājiņas, bet ne reizi viņa neizrādīja, ka viņai būtu smagi. Mana saimniece redzēja, ka man patīk atrasties ūdens tuvumā un uz šo pasakaino vietu nācām ar vien biežāk un tur pavadījām ar vien ilgāku laiku, jo noiet es varēju ar vien lielākus gabalus.

Netālu no mūsu mājām atrodas arī ezers, uz kuru mēs ejam staigāt, ja saimniecei nav laika un jāskrien uz darbu. Ezeru gan nevar salīdzināt ar jūru, jo pie tā nav maigās jūras smiltis un nav tādi plašumu pa kuriem varētu izskrieties, bet man pietiek arī ar to mazumiņu, jo galvenais, ka esam abi kopā.

Kādu dienu pastaigājoties gar ezeru, kur mēs gājām spēlēties, viņa apstājās un skatījās tālumā. Vērojot viņas acis es nespēju saskatīt uz ko mana saimniece skatās, jo biju vēl maziņš un lielajai zālei pāri neredzēju. Tad mēs izgājām uz ceļa un es redzēju vēl dažus suņus, kuri visi gāja pa apli un viņu saimnieki dikti viņus slavēja. Laukuma vidū stāvēja gara auguma vīrietis, kuram galvā bija cepure, viņš izskatījās ļoti biedējoši. Vīrietis pagriezās un ar rokas vēzienu aicināja manu saimnieci pie sevis un viņa piegāja pie nepazīstam vīrieša un kaut ko sarunājās. Es sēdēju blakus, mēģināju būt paklausīgs, lai mani nekam neatdod. Vīrietis notupās man priekšā un mani noglāstīja, tajā brīdī, kad viņa roka stiepās man pretim man gandrīz apstājās sirds, jo biju ļoti nobijies, tad mēs ar saimnieci aizgājām, biju tik priecīgs, ka viņa mani viņam neatdeva, no priekiem lēkāju, skraidīju un saķēru zobos savu pavadiņu to raustīju, aicinot savu saimnieci paskriet ar manīm. Saimniece sāka ar manīm spēlēties, pačubināja man vēderiņu, kurš man ļoti kut un abi aizskrējām pie ezera.

 Nākošajā dienā viņa man uzlika ļoti nepatīkamu asu siksnu un mēs devāmies laukā, un atkal jau pie tā vīrieša. Aizejot viņa mani sev nosēdināja blakus un mēs lēnām gājām uz priekšu un tad atkal viņa mani nosēdināja, ja es apsēdos, tad dabūju garšīgu jogurta kārumu un viņas silto roku glāstu, kas man bija vērtīgāks par jogurta kārumu. Pēc trešās reizes es sapratu-ejam, ejam, tad es apsēžos un viņa man iedot kārumiņu un noglāsta mani, eh tas taču ir elementāri. Tad, kad man likās, ka esmu visu sapratis, viņa mani noguldīja zemē, un es uz viņu skatījos neizpratnes pilnām acīm, jo nesapratu, kas man tagad ir jādara.  Tad atkal mēs gājām uz priekšu, viņa mani apsēdināja un iedeva kārumu, tad apguldināja un iedeva kārumu, pamazām es visu sapratu, bija jādara tikai to ko viņa man lika un kārums ar viņas siltās rokas glāstu garantēts. Tā mums pagāja gandrīz katra diena. Bija dienas, kad mums nebija nodarbību, bet tajās dienās mēs devāmies uz jūru, kur es varēju no visa spēka izskrieties un ķert viņas mesto kociņu. Ar laiku pie šīm nodarbēm nāca klāt vēl viena nodarbe, kura man tagad ir kļuvusi par pašu mīļāko, izņemot gulēšanu blakus saimniecei. Jaunā nodarbošanās notika mežā, kur mēs bijā kādi četri suņi, kas pirms nodarbības skraidīja un koda viens otram un ķēra aiz astes, tas bija tik jautri. Kad sākās nodarbība, man saimniece uzlika ļoti īpašu siksnu, ar kuru mēs ikdienā nestaigājam, un tad treneris ar mani sāka spēlēties. Man šī nodarbe likās ļoti vienkārša, bija jākoncentrējas uz mantas noķeršanu, ja to noķēru, tad saimniece mani slavēja. Ar laiku jau mīkstās mantas vietā parādījās trenerim liela roka, kurā man tik ļoti patika iekosties un tad vēl mani saimniece slavēja, pasakaina sajūta. Tā nu pagāja visas manas dienas, vienos aktīvos piedzīvojumos.

Lieki piebilst, ka ar mums dzīvoja kopā viens vīrietis, kurš šad un tad mani izveda laukā, bet man nepatika iet ar viņu laukā. Ik reizi, kad viņš mani piesēja pie siksnas, ar kuru gājām laukā, es skatījos uz saimnieci ar jautājošu skatieni- kāpēc viņš, kāpēc ne tu. Viņš man neļāva skriet un plosīt savu siksniņu, man bija jāiet blakus, es nedrīkstēju priecāties un tikko kā es kaut ko izdarīju ne pa prātam, tā saņēmu sitienu pa dupsi ar siksnas galu vai asu rāvienu aiz kakla. Viņš mani nekad neveda ārā manā brūnajā siksniņā, bet vienmēr tajā asajā siksnā. Kad bijām atgriezušies no pastaigas, es aiz priekiem, kad satiku savu saimnieci skrēju, lecu un rēju, bet  Viņš neļāva man arī pa iekšu skriet, kā es sāku skriet viņš mani saķēra aiz skausta un sarāja, vai iesita pa dibenu ar savu čību. Kādu dienu, kad viņi abi bija aizgājuši uz darbu, man bija garlaicīgi un es nezināju ko sadarīt, tad es ieraudzīju tās briesmīgās melnās čības, ar kurām biju dabūjis pa dibenu un daudz nedomādams, tās sagrauzu, Jūs pat iedomāties nevarat, kādu baudu tas sagādāja,  es viņas grauzu un grauzu, līdz no viņām bija palikušas tikai melnas skaidiņas, bet kad viņš pārnāca mājās, es atkal dabūju pērienu, jo tās bija viņa čības un viņa īpašums, šajā momentā es nesapratu to, ka ja saimniece bija mana, tad kāpēc es nevarēju viņam nodarīt pāri, lai viņš saprastu, ka viņa ir mana. Es biju ievērojis, ka viņam ir daudz kurpes un iedomājos, ja es tās visas sagrauztu, tad es noteikti dabūtu pērienu, bet tad mani laukā vestu tikai mana saimniece, un ziniet man pat likās, ka tas pēriens nebūtu nekas salīdzinājumā ar prieku, ko sagādātu, ja viņa mani vestu laukā. Mums bija visādi pārpratumi, jo es mēģināju saimniecei parādīt, ka viņš man ļoti nepatīk. Pa dienu dzīvojoties pa dzīvokli es staigāju un meklēju visu, kas smaržo pēc viņa un mēģināju to iznīcināt. Es pat negāju pa nakti gulēt, lai tikai tiktu blakus saimniecei. Ar laiku man attīstījās dažādi iedzimti paradumi, piemēram, es zināju, ja vēlies iezīmēt savu teritoriju, tā lai citi tur neietu ir jāpaceļ kāja un tur jāpačurā. Tad nu es novaktēju, ka vīrietis iziet no istabas, kur gulēja saimniece un aizgāju pie durvīm tās apčurāju un sēdēju durvīs, lai viņš tur nenāktu, bet par to es dabūju pērienu, jo redziet istabā tā nevar darīt-dīvaini vai ne?

Nezinu vai tā bija pirms manas ierašanās, vai cēlonis tam biju es, bet mana saimniece ļoti strīdējās ar vīrieti un ik reiz, kad viņa vairs nespēja pastrīdēties, viņa mani paņēma pie siksniņas un mēs gājām laukā. Ziniet visiem liekās, ka dzīvnieks ir tikai dzīvnieks un ka viņš neko nejūt, bet es redzēju cik daudzas reizes, ka mana saimniece strīdas ar to vīrieti, un ka viņas skaistās acis bija pilnas ar asarām, man tādās reizēs gribējās viņu saplosīt, lai viņš vairāk viņai nedarītu pāri, bet to es nevarēju darīt. Ikreiz, kad mēs aizgājām uz nodarbībām mežā es iztēlojos, ka instruktors ir viņas vīrietis un metos viņam virsū no visa spēka un kodu un plosīju. Kad mēs ar saimnieci palikām divi vien, viņa apsēdās gultā, glāstīja mani un pār viņas seju ritēja asaras, es nezināju ko šādās situācijās darīt, es vienkārši piecēlos un laizīju viņas seju, lai no tās dabūtu nost asaras. Viņa mani apskāva un es jutu kā viņai trīcēja rokas un sirds sitās, bet man sirds lūza no tā, ka es nezināju kā viņai palīdzēt. Pagāja laiks un viņa atkal viņam smaidīja un ļāva mani vest laukā, es tikai nesapratu vienu, vai tiešām piedod pāri darījumu cilvēkam, kas tev nepārtraukti liek raudāt ir tik viegli.

Ne jau visas dienas bija tik skaistas, kā gribētos. Augu es un parādījās man raksturs, paliku nedaudz spītīgāks. Arī ar saimnieci vienreiz mums sanāca konflikts, nezinu par ko, ko es tādu izdarīju, bet bija sekojoši, vienmēr kad viņa mani palaida vaļā es neatnācu atpakaļ, tad kad viņa mani sauca un lai viņa man iemācītu to, ka jānāk ir atpakaļ, ja sauc, viņa piesēja mani garākā saitē un mēs devāmies laukā. Izejot laukā, es neko nedzirdēju, tikai ik pa laikam sajutu asu rāvienu sev kaklā, kad paskatījos viņa mani aicināja pie sevīm, un es ar lielāko prieku aizgāju. Tā notika vairākas reizes, bet godīgi sakot nedzirdēju, ka viņa mani sauc.    Vienu dienu viņa no darba pārradās agrāk un paņēma mani, mēs iesēdāmies mašīnā un braucām kaut kur. Aizbraucām mēs pie vīrieša, kas mani potēja, laikam vetārsts. Viņš man pienāca klāt un kaut ko iespricēja un es aizmigu. Kad pamodos man bija jūtīgas ausis, paskatoties uz saimnieci viņai atkal pār vaigiem bira asaras. Viņa raudāja visu braucienu, līdz pat mājām. Kad uzgājām uz dzīvokli viņa atkal strīdējās ar to vīrieti, piespieda mani klāt un es jutu, ka viņa neļaus man nevienam darīt pāri, šajā reizē es jutu kaut ko tādu, ko nebiju nekad jutis. Man iekšēji bija sajūta, ka viņai neviens nav svarīgāks par mani.

 Patiesība ir tāda, ka pēc vetārsta apmeklējuma, mana saimniece uzzināja, ka kopš dzimšanas esmu kurls. Kā viņai paziņoja veterinārārsts- man nav attīstījušās bungādiņas. Mana saimniece pārdzīvoja par to,  ka nekad nedzirdēšu viņas balsi, nekad neuzzināšu kādu vārdu viņa man ir iedevusi. Viņa bieži raudāja, bieži mani apskāva, bet es nejutu, ka viņa mani mīlētu mazāk, tieši otrādi, šis gadījums bija viņā kaut ko izmainījis, ko tieši es pateikt nevaru, bet sajūtas bija savādākas.  Strīds ar vīrieti bija par to, ka viņš bija pateicis, ka esmu kroplis un nekam nederīgs suns un ka mani vajagot iemidzināt, bet man saimniece pat neapsvēra tādu domu, jo biju viņas labākais draugs, viņas mīlestība. Katru dienu es jutu, kā viņa pārdzīvo, to, ka es nedzirdu, bet viņa mani mīlēja tādu, kāds esmu. Mana saimniece kontaktējās ar dakteriem, kas mani apskatīja un ja būtu iespējams viņa man veiktu austiņām operāciju, lai tikai es varētu dzirdēt viņas balsi. Bet ziniet, kas ir vārds ko tev dod un kas ir skaļa balss ko dzirdi? Pats svarīgākais ir just, ka esi mīlēts un dzirdēt sirds balsi, ko ar ausīm saklausīt nevar neviens.

Viņas un tā vīrieša starpā ar vien biežāk parādījās strīdi, ar vien biežāk mēs gājām garākās pastaigās, jo viņa negribēja atrasties ar viņu. Tad kādu dienu viņš pazuda no viņas dzīves un Jūs neticēsiet, kopš tās reizes es esmu aizmirsis ko nozīmē pēriens.

Dienā, kad mēs palikām ar saimnieci vieni viņa man apsolīja, ka nekad nevienam man neļaus darīt pāri un pierādīs visiem, ka arī tāds suns kā es, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tad mēs sākām visu apmācību no sākuma. Saimniece man iemācīja, ka visu laiku ir jāskatās viņai acīs, lai es redzētu, ko viņa man saka. Mēs strādājām ļoti cītīgi, gan ar instruktoru, kurš vēl jo projām netic, ka es nedzirdu, gan divatā. Saimniece man iemācīja zīmes, kuras apzīmēja dažādas komandas, piemēram, sēdēt, gulēt, stāvēt, blakus, balsi un tā varētu turpināt vēl ļoti ilgi. Mēs ar saimnieci esam kārtojuši eksāmenu un pat instruktors nepamanīja, ka es neko nedzirdu.

Ziniet man jums jāsaka kopš mēs ar saimnieci esam palikuši divatā, viņa man ļauj darīt visu, skriet un saņurcīt viņas paklājus, kurus viņa pēc tam sakārto un mani par to nesarāj, tikai pačubina aiz austiņām. Viņa ļauj man gulēt sev blakus, ķert saules zaķīšus un dažreiz nočiept kaut ko no viņas šķīvīša. Viņa ir kļuvusi daudz mierīgāka un arī es vairs ne esmu nervozs. Un ziniet, es vairs neatceros kad viņa būtu raudājusi un tas mani ļoti priecē. Viņa pati to nezin, bet man patīk uz viņu skatīties, kad viņa guļ, un kad viņa atver savas pelēkās acis un paskatās uz manīm,  tad es atceros pirmo dienu, kad viņu ieraudzīju un maigi pakustinu astīti, lai viņa redz cik liels prieks mani ir būt ar viņu un cik ļoti es viņu mīlu.

Es nekad nedzirdēšu, ko viņa man saka, bet zinu, ka nekad neviens viņu nesapratīs un nejutīs labāk par mani. Es uz viņu paskatos un zinu ko viņa grib un ko gaida no manīm. Viņa, man ir visa pasaule. Es viņu sargāju un pat mostos pa nakti, lai paskatītos vai viņai nekas nav noticis, katra ēna, kas pakustās man rada aizdomas un es nekavējoties dodos pārbaudīt vai viņai nedraud briesmas. Ejot pastaigāties esmu iemācījies nepārtraukti atskatīties un ļoti uzmanīgi vērot apkārtni, lai zinātu kas notiek.

Ar šo es, jums mīļie, vēlējos pastāstīt, ka lai kāds jūs būtu, ja vien jums ir labs saimnieks, tad dzīvosiet pilnvērtīgu dzīvi. Un nav noslēpums, ka mani izvēlējās saimniece, nevis es viņu, jo viņai bija piedāvāts cits suņuks, bet viņa pateica, ka vēlas mani. Es nezinu vai varētu jums kaut ko pastāstīt, ja man būtu cits saimnieks… varbūt es šajā pasaulē vairs nebūtu…

 

 

 

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Iepriekšējais rakstsbija un būs!!!
Nākamais rakstsIzbaudi vakariņas saulrieta krāsā!