šodien tā aizdomājos-ar ko atšķiras sliktie meli(“batonu spraušana”),no labajiem,nu tādiem,lai otru pasargātu un nesāpinātu???(neiet runa,par krāpšanu,brutālu melošanu,bet tādu,ka noklusē lietas,lai otrs,nez lieki vai ne tik lieki neuztrauktos)
un kur ir tā robeža,ka paturēt visu pie sevis,neuzticēt otram savu sāpi un uz jautājumu-vai kas noticis? vienīgā atbilde ir-viss ok…(arī tā ir sava veida melošana)
kapēc vieglāk ir klusēt,melot,mānīties vai kā nu kurš to sauc,nevis pateikt,skaidri un gaiši,kas,kā un kur…kapēc cilvēks iedomājas,ka tas otrs nekad neuzzinās patiesību..
zinu vienu,tu nekad nevari neko noslēpt pilnībā..vnm kāds uzzinās visu..nu labi,ja ne visu,tad daļu…un tad būs labāk,kad jāuzzina no citiem,nevis TU pats pasaki?!?!
es neteikšu,ka nekad naw sanācis mānīties,melot un nepateikt visu…IR…un kā vēl…bet no savām kļūdām jau mācās…bet vai meli ir labākais veids,kā ko iemācīties???
