14 C
Rīga
piektdien, 3 maijs, 2024

Padomi lietota automobiļa novērtēšanā

 

Tuvojas pavasaris, un šajā laikā ne viena vien daiļā “Cosmopolitan” lasītāja prāto par nepieciešamību iegādāties personīgo automobili. Ekonomiskā situācija mūsu valstī diktē otrreizējā automobiļu tirgus popularitāti: ne katra jauniete ir spējīga investēt vairākus desmitus tūkstošu euro jauna automobiļa iegādē. Turklāt, parēķinot amortizācijas izmaksas, straujo vērtības kritumu, jāsecina, ka jauns automobilis – tā drīzāk ir luksusprece, nevis pragmatisks lēmums. Lai man piedod paziņas no jauno automobiļi tirgotāju vidus, taču es personīgi uzskatu, ka ekonomiski izdevīgākais variants ir iegādāties vai nu vismaz 5 gadus vecu, taču mazlietotu (ar nobraukumu < 50 000 km), vai arī krietni vecāku, taču labā stāvoklī esošu automobili. Jau uzreiz vēlos uzsvērt, ka, izvēloties lietotu automobili, jāvadās ne tikai pēc tā nobraukuma, taču, pirmkārt, pēc tehniskā stāvokļa – esmu sastapis gan automobiļus ar 200 000 km nobraukumu, kas kalpo un vēl ilgi turpinās kalpot nevainojami, gan dažus gadus vecus automobiļus ar it kā maziem nobraukumiem, taču nopietniem automātiskās pārnesumkārbas vai dzinēja defektiem.

Šī raksta mērķis ir populārā valodā izskaidrot lietota automobiļa iegādes specifiku, kā arī palīdzēt izvairīties no iespējamām kļūdām šajā procesā. Vispirms vēlos lauzt iesīkstējušo stereotipu, ka lietotu automobiļu izvēle – tas ir “vīriešu” darbs. Kā liecina manis pieredze, sievietes, vērtējot automobiļus, ir krietni disciplinētākas, metodiskākas un rūpīgākas, ko diemžēl nevarētu attiecināt uz daudziem stiprā dzimuma pārstāvjiem, kuriem auto testēšana aprobežojas ar maksimālā ātruma un paātrinājuma noteikšanu.

Lai izvairītos no lieka tehniskas sarežģītības, atļaušos nelielu literāru vaļību, automobiļa iegādes procesu aprakstot kā kādas daiļas būtnes (sauksim viņu par Līgu) pieredzi. Līga jau ir izlēmusi, kādu automobiļu marku, modeli vēlas, izvērtējusi savas finansiālās iespējas un atradusi, viņasprāt, piemērotu sludinājumu portālā SS.lv: BMW X5 3 litru dīzeli. Viņa nevilcinās un zvana pa sludinājumā norādīto numuru. Atsaucas kāds šķietami gados jauns puisis, un Līga uzreiz jautā, vai auto vēl pieejams. Uzsveru, ka viņa nenosauc modeli, jo, ja šis puisis izrādīsies “profesionāls” tirgotājs, viņš uzreiz jautās, par kādu automobili viņa interesējas. Allaž centieties automobili iegādāties no tā saimnieka, nevis tirgotāja, jo tirgotāji, protams, arī vēlas nopelnīt par starpniecību! Līga uzdod konkrētus jautājumus, piemēram, kad pēdējo reizi veikta apkope, vai atrodama servisa grāmatiņa, vai automobilim ir kādi defekti. Neuzdodiet pārāk vispārīgus jautājumus, vai automobilis ir labs, jo, protams, neviens nesacīs, ka tas būtu slikts! Tālāk Līga lūdz, lai pārdevējs nosauc automobiļa valsts reģistrācijas numuru un ar īsziņas starpniecību atsūta VIN numuru (šasijas numuru). Saņemot VIN, viņa sazinās ar oficiālo BMW pārstāvi – šajā gadījumā tas ir “Inchcape BM Auto” -, nosūta VIN numuru, un dīleris (Līga telefoniski pakoķetēja ar servisa speciālistu) nosauc automobiļa pēdējās apkopes datumu un zināmo nobraukumu. Tas saskan ar pārdevēja sniegto informāciju, tādēļ Līga, nezaudējot laiku, vēlreiz zvana pārdevējam no vienojas par automobiļa apskati. Automobiļa apskati vēlams veikt sausā, saulainā laikā, zem klajas debess! Telpās un vājā apgaismojumā ir krietni grūtāk pamanīt sīkus virsbūves defektus, bet mitrums var maskēt, piemēram, eļļas noplūdes pēdas. Automobilim jābūt tīram – uzstājiet, lai pārdevējs to pirms apskates nomazgātu!

Līga, dodoties uz automobiļa apskati, apģērbjas ērti – tādā apģērbā, ko nebūtu žēl sasmērēt; līdzi viņa paņem divus kabatas lukturīšus, gumijas cimdus, mitrās salvetes, viedtālruni ar fotokameru, OBD-II kļūdu lasītāju, kā arī krāsas biezuma mērītāju. Pēdējo viņa aizņēmusies no paziņām. Vēl līdzi viņa aicina savu draudzeni. Netiecieties ar auto pārdevēju vienatnē! Raugieties, lai jums līdzi būt vēl kāds!

Ceļš līdz norunātajai vietai nav tāls, un pēc neilga brīža Līga jau redz stāvam itin glītu BMW X5. Līga sasveicinās ar pārdevēju un sāk aplūkot automobili. Novērtēšanu sāk ar virsbūvi, jo dzinējs vēl ir karsts. Līga vispirms rūpīgi aplūko krāsas klājumu, meklējot tajā sīkus defektus, šķembu radītus bojājumus, skrāpējumus, iespiedumus, buktītes, korozijas pēdas u.tml. Visvienkāršāk automobiļa sānos sīkie iespiedumi pamanāmi, skatoties no priekšpuses vai aizmugures. Līga novērtē arī priekšējo stiklu, lukturus – vai tie nav kļuvuši matēti -, spoguļus, sliekšņus, bamperus u.c. virsbūves dekoratīvos elementus. Pēc tam viņa, izmantojot savus garos nadziņus, salīdzina virsbūves spraugu simetriju (vai visas durvju, lūkas, motora un bagāžnieka pārsega spraugas ir vienādas). Viņa atver visas četras durvis, pārbauda to skrūves – vai uz tām nav skrāpējumu vai citādu remonta pēdu – rūpīgi vēlreiz aplūko sliekšņus un durvju iekšējo blīvējumu. Līga atver arī motora un bagāžnieka pārsegu, inspicē to eņģes un uzmanīgi aplūko pārējās virsbūves paneļu stiprinājumu skrūves. Neskaitot dažas sīkas skrambas, viņai neatrod redzamas remonta pēdas (krāsas toņa atšķirību, negludumus, nejauši atstātas krāsas pēdas uz nekrāsojamām detaļām), tādēļ viņa liek lietā līdzpaņemto krāsas biezuma mērītāju.

Krāsas biezuma mērītājs – viens no svarīgākajiem instrumentiem automobiļa virsbūves vērtēšanā un remonta pēdu meklēšanā. Tirgū pieejams visai plašs šādu ierīču klāsts, taču, iegādājoties vai iznomājot krāsas biezuma mērītāju, vispirms lietderīgi noskaidrot, vai tas piemērots vienīgi feromagnētiskām virsmām (tēraudam) vai izmantojams arī paramagnētisku virsbūves detaļu gadījumā (cenšoties mazināt automobiļu masu, virsbūvju ražošanā arvien plašāku pielietojumu guvis alumīnijs). Tātad, ja plānojat iegādāties automobili, kuras virsbūvē izmantots arī alumīnijs, noteikti izmantojiet tādu krāsas biezuma mērītāju, kas piemērots arī šāda materiāla virsbūves detaļām. Otrs svarīgais aspekts ir mērierīcēs kalibrēšana. Lētākajiem mērītājiem kalibrēšana jāveic ik pēc noteikta mērījumu skaita, kas, saprotams, ir traucējoši, tādēļ noteikti vēlams lietošanā iegūt mērītāju, kas nodrošina automātisko kalibrēšanu. No personīgās pieredzes varu ieteikt, piemēram, šādu ierīci:

http://www.ebay.com/itm/Schichtdickenmessgerat-mit-Kombisonde-/181410862934?pt=LH_DefaultDomain_77&hash=item2a3cee1756

Tā noteikti nav pati lētākā, taču ir visnotaļ stabila, precīza, izmantojama gan tērauda, gana alumīnija detaļām, kā arī nav nepieciešamības to bieži kalibrēt. Kā jau minēju, krāsas biezuma noteikšanas procesā vēlams, lai automobiļa virsbūve būtu tīra un sausa. Vispirms veicami krāsas biezuma mērījumi automobiļa jumtam, jo pēc nopietnākām sadursmēm deformējas arī jumta konstrukcijas, pēc tam uzmanība pievēršama jumta statņiem, durvīm, spārniem, motora un bagāžnieka pārsegam, visbeidzot tiek pārbaudītas zonas ap riteņu arkām, durvju un virsbūves apakšdaļas. Vairumā gadījumu bamperi izgatavoti no plastmasas, tādēļ metāla virsmām paredzētie krāsas biezuma mērītāji nedarbosies šīm detaļām. Jāatceras, ka krāsas biezumu pieņemts mērīt mikronos (µm): 1 mikrons = 1 /1000 milimetra. Vairumam jaunu automobiļu krāsas biezums parasti atrodas 120-160 mikronu robežās, taču šis rādītājs var mainīties, piemēram, nesen mērīju aptuveni 5 gadus vecu Mercedes-Benz markas automobili, kuram krāsas biezums uz motora pārsega vien bija 80 µm – acīmredzot īpašnieks to bija visai bieži pulējis. Vispirms nosakiet vidējo krāsas biezuma vērtība. Ja, piemēram, tā ir 140 mikroni, bet durvju apakšdaļā šī vērtība pieaug līdz 250 µm, tad skaidrs, ka šī detaļas apakšējā mala ir pārkrāsota. Ja kādā citā virsbūves rajonā krāsas biezums pārsniedz, teiksim, 500 µm, tas norāda, ka zem krāsas atrodas špakteles kārta un automobilis pārcietis vērā ņemamu sadursmi.

Līga ar prieku secina, ka, neskaitot labo spārnu, kas cietis nelielā negadījumā, un pārdevējs to nenoliedz, viss automobiļa krāsojums ir relatīvi vienādā biezumā, kas ļauj uzskatīt, ka automobilis nav cietis negadījumos. Tālāk Līga pievēršas bremžu diskiem. Viņa pārbauda, vai tie nav pārlieku nodiluši, aprūsējuši, “nošvīkāti”. Visbeidzot viņa pārbauda, vai izpūtējs nav pārlieku nokvēpis un stingri turas savā vietā. Līga iesēžas salonā un sāk tā izpēti. Viņa vispirms pārbauda stūres apdari un pedāļus – vai tie nav pārmērīgi nodiluši -, kādā stāvoklī ir salona ādas apdare, plastmasas detaļas. Viņa aplūko vadītāja drošības jostu, lai pārliecinātos, ka tā nav nodilusi, apspurusi. Līga izmēģina elektriski regulējamo sēdekļu, logu pacēlāju, lūkas un klimatkontroles darbību. Viņa vēlas novērtēt, kāds ir salona vispārējais stāvoklis. Ja automobiļa salons ir tīrs, kārtīgs, nesabojāts, nepiesmēķēts, tad ir liela varbūtība, ka iepriekšējais automobiļa īpašnieks rūpīgi un saudzīgi ekspluatējis to.

Līga atver motora pārsegu, atskrūvē eļļas vāciņu dzinēja galvā un novērtē tā iekšpusi. Vāciņa iekšpusē nedrīkst atrasties sacietējušas eļļas pēdas! Eļļa nedrīkst būt melna, smaržot pēc deguma, vai – kas ir vēl ļaunāk – saturēt putas! Viņa vēl pārbauda dzesēšanas šķidruma līmeni, tā krāsu, kā arī stūres pastiprinātāja un bremžu šķidruma līmeni. Atverot dzesēšanas šķidruma trauku, jālieto cimdi un jāuzmanās no tvaika! Dzesēšanas šķidrums nedrīkst būt brūns, saturēt rūsas pēdas! Tālāk Līga palīdz, lai pārdevējs iedarbina automobili, viņai stāvot aizmugurē un vērojot izpūtēju. Izplūdes gāzes nedrīkst būt melnas, kvēpainas vai gaiši zilas! Starterim dzinējs jāiedarbina ātri! Līga apsēžas pie stūres, izslēdz stereo un palīdz, lai pārdevējs klusē. Viņa sāk testa braucienu, rūpīgi klausoties skaņās, kas nāk no automobiļa iekšienes. Viņa rūpīgi seko līdz automātiskās pārnesumkārbas un stūres pastiprinātāja darbībai. Pārnesumkārba nedrīkst pārslēgties ar grūdieniem, trokšņiem! Stūres pastiprinātājs nedrīkst raustīties vai “īdēt”! Braucot pa bedrēm, Līga ieklausās, vai nav dzirdama kāda klaboņa automobiļa apakšdaļā. Viņa ieskrienas līdz 60 km/h uz taisna, gluda ceļa, atlauž stūri un spēcīgi spiež bremzes. Šādā gadījumā stūre nedrīkst sākt griezties uz vienu vai otru pusi; automobilim ir jāsaglabā taisns virziens. Pēc tam viņa pārslēdzas manuālajā režīmā, kāpina apgriezienus līdz 3500 rpm, tad atlaiž akseleratoru un ieklausās, vai nav dzirdami kādi trokšņi no dzinēja vai turbīnas “gaudošana”. Līga apstājas, paceļ pneimopiekari maksimālajā augstumā, izkāpj no automobiļa un pārbauda, vai automobiļa virsbūve atrodas taisni attiecība pret zemi. Pneimopiekarei jānodrošina, ka visu riteņu augstums ir vienāds! Pirms došanās uz pacēlāja Līga noslapē dzinēju, pieslēdz OBD-II moduli un veic kļūdu nolasīšanu.

Modernie automobiļi sevī ietver lielu daudzumu elektronisko komponenšu. Lai atvieglotu diagnostisku, jau pirms ilgāka laika ticis ieviests OBD standarts. Neiedziļinoties tehniskās niansēs, var sacīt, ka OBD (un OBD-II, kas ir jaunāka versija) ļauj automobilim komunicēt ar diagnostikas aparatūru un ziņot par ekspluatācijas procesā novērotajiem bojājumiem un kļūdām. Lai cik tas neizklausītos sarežģīti, patiesība šo sistēmu lietošana ir vienkāršāka par viedtālruņa konfigurēšanu: nepieciešams pieslēgt diagnostikas ierīci (kļūdu lasītāju) pie OBD-II ligzdas, ieslēgt pašu ierīci, ieslēgt automobiļa aizdedzi, neiedarbinot dzinēju, un ierīce pati uzsāks kļūdu nolasīšanu. Atkarībā no ierīces un automobiļa modeļa iespējamas variācijas iegūtajā rezultātā, taču viens ir skaidrs – labā stāvoklī esošam automobilim šādas kļūdas netiek konstatētas. Ja tomēr tās parādās, tas ir labs arguments atteikties no konkrētā automobiļa iegādes vai veikt padziļinātu diagnostiku konkrētajam mezglam. Kļūdu kodu skaidrojumus parasti sniedz pati ierīce, taču tie ir brīvi pieejami arī Internetā. VW, Škoda, Seat, Audi automobiļu markām labāk izvēlēties VCDS jeb VAG-COM sistēmas, jo ražotājs izmanto specializētu standartu. Latvijas Interneta veikalos brīvi nopērkami vienkāršākie OBD-II kļūdu lasītāji, turklāt to cenas ir pat ļoti draudzīgas: http://www.semicom.lv/Auto_preces/Aksesuari_un_piederumi/Citi_autopiederumi/Levelpro_Auto_kompjūterdiagnostikas_iekārta_bluetooth_savienojums_saderīga_OBD_2_2__2009583_1226.html Saprotams, ka šāda ierīce nekādā veidā nevar aizstāt profesionālu elektrosistēmas diagnostiku, tomēr spēj dot visai labu priekšstatu par automobiļa tehnisko stāvokli.

Līdz līdz šim automobilim nekādus nopietnus defektus nav izdevies atrast, Līga izlemj doties uz servisu un aplūkot automobiļa ritošo daļu. Pēc automobiļa pacelšanas viņa, nereaģējot uz pārdevēja un meistaru smīniem, pati nostājas zem tā un mēģina saskatīt eļļas noplūdes no dzinēja, pārnesumkārbas vai diferenciāļiem. Līga arī meklē korozijas pēdas uz izpūtēja rezonatora un caurulēm, kā arī jebkādus bojājumus, kas radušies zaru, akmeņu ietekmes rezultātā. Pēc tam viņa uzvelk cimdus un ar spēku mēģina izkustināt riteņus, sekojot, vai neparādās kāda brīvkustība. Viņa arī pārbauda gumijas detaļas, putekļu sargus, šarnīrus, vai tie nav izdiluši. Visbeidzot Līga vizuāli novērtē, vai virsbūves apakšdaļā nav manāmas metinājumu pēdas, kas varētu liecināt par metinājumiem.

Kā redzat, cienījamās dāmas, lietota automobiļa iegāde nav nekas sarežģīts vai nesaprotams. Šajā procesā nav tik svarīgas tehniskās zināšanas, bet gan rūpība un precizitāte. Arī profesionāliem auto uzpircējiem gadījušies misēkļi, kad iegādāti automobiļi ar slēptiem defektiem – no tā nav pasargāts neviens. Taču vairumā gadījumu daži vienkārši paņēmieni ļauj izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Noslēgumā atļaušos dot dažus vispārīgus padomus:

nemaz nepūloties apskatīt automobiļus, kas ir aizdomīgi lētas; bezmaksas siers ir tikai lamatās; kāda gan kādam būtu nepieciešamība labu automobili pārdot krietni lētāk par tirgus cenu?

Esiet laipnas, smaidīgas, koķetējiet ar pārdevējiem, sakiet, ka jums automobilis ļoti patīk tajā pašā laikā uzsveriet arī visus pamanītos defektus un bojājumus. Noteikti nekautrējieties kaulēties.

Lai jums veicas automobiļu iegādē!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.