15 C
Rīga
piektdien, oktobris 7, 2022

Pāriet bailes

 

Te, nu, es esmu – sēžu istabā, kurā uzauga mans tēvs un no dzīves šķīrās mana vec-vecmamma, mājā, ko uzcēlis mans vectēvs, uz dīvāna, kas kalpoja par manas pirmās mīlestības kapavietu (vai vismaz to vietu, kur lielākā daļa salsūdens izdalījās no mana ķermeņa asaru veidā, apraudot šo nelāgi lielisko dzīves notikumu). Ja manas pašreizējās atrašanās vietas apzināšanās man vispār ir ko devusi, tad tā noteikti ir apziņa par visa cikliskumu. Fizikas likumi postulē, ka visa masa un visa enerģija reiz ir bijusi viens mazs punkts un, iespējams, reiz atkal par tādu kļūs, lai vēlreiz pārtaptu Visumā un visā, no kā tas sastāv. Un es esmu kā šis punkts brīdī, kad tas atgriežas savā pirmatnējā stāvoklī.

Citreiz es domāju, cik amizanti būtu, ja varētu visu savu dzīvi caurskatīt tādā kā attīšanas funkcijā – aizver acis un attin visu, ko esi piedzīvojis līdz konkrētajam brīdim, iepauzē, izpēti visus apstākļus, izanalizē visus rāmjus. Nu, kā interaktīvajā TV. Vai tādā gadījumā mēs nākotnē nepieļautu tās kļūdas, ko esam pieļāvuši līdz šim? Vai pamanītu to, kas iepriekš pamucis garām mūsu viszinošajām acīm? Drīzākais, ka nē, un labi, ka tā. Gluži tāpat, kā Visuma rašanās, mūsu dzīves ritums mēdz būt kā eksplozija. Es biju mazs punktiņš, bet miklī, kad es sapratu, cik manī daudz mīt enerģijas, es eksplodēju. Angliski ir labs teiciens – all over the place. Šoreiz gan tas notika nepareizi.

Nepareizi? Tas arī ir tāds vispārīgs, neko neizsakošs vārds. Nē, nevis nepareizi, bet pārāk ātri. Vai tad, ja man piemistu spējas attīt savu pieredzi kā interaktīvajā TV, es iegūtās zināšanas par savu joprojām eksplozijā esošo dzīvi būtu izmantojusi lietderīgi? Vai būtu sapratusi, ka lai cik daudz enerģijas arī manī nebūtu, tās daudzums tomēr ir ierobežots? Jau atkal – drīzākais, ka nē, un labi, ka tā. Lai arī absolūti nesaprotami dīvainā veidā esam fiziski, enerģētiski un visādi citādi saistīti ar Visusmu un telpu, kurā mītam, mēs tomēr neesam viss Visums, mēs neesam visa enerģija un mēs neesam visa pieredze. Mēs esam tikai mazi punktiņi, kas eksplodē un tad nodziest, vai, ja nepaveicas, atgriežas sakumpunktā, lai eksplodētu vēlreiz.

Veicas tiem, kuri jau ar pirmo reizi iemācās eksplodēt lēnām, mierīgi, bez bailēm un stresa. Mums, pārējiem, nervozajiem, par sevi mūždien nepārliecinātajiem liekas, ka, ja mēs to neizdarīsim ātrāk par visiem, mums Visumā vairs neatliks vietas. Daļai no mums pēc pirmās neveiksmīgās eksplozijas vairs pat nepietiek drosmes mēģināt vēlreiz, bet ne man. Bailes ir emocijas, kas nereti ir nesaraujami saistītas ar nezināšanu. Ja mēs varētu eksplodēt tikai vienreiz, bet tā vietā izmantot sev galvā iebūvētu interaktīvo dzīves ceļa attīšanas funkciju, tas tapat mūs nenovestu pie patiesām zināšanām, jo jebkurš profesionālo bakalaura grādu ieguvis gurķis zina teikt, ka patiesas zināšanas vislabāk iegūstamas praksē.

Tāpēc te, nu, es esmu – parasts, maziņš ar enerģiju pildīts punktiņš, tur pat, kur pirms viencipara skaitļa gadiem, turpat, no kurienes sāku, bet es par to pat neskumstu.  Jo vairāk es domāju par to, kā bijis, kas bijis, kur mans dzīves ceļš ir gājis, jo vairāk jūtu, ka pāriet bailes, jo viss jau ir bijis, un viss vēlreiz ir man priekšā.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here