9.6 C
Rīga
piektdien, 29 marts, 2024

Cietumnieka sieva. Kopābūšana.

 

Šodien prātoju par to, cik otra tuvums ir nozīmīgs. Gan fizisks, gan garīgs. Kaut vai tādi sīkumi kā aukstu kāju pasildīšana pie otra kājām, tikko ielienot zem segas. Un nepatīk viņam tās aukstās kājas, bet tāpat pacieš, un tas ir tik jauki. Vai negaidīta kafijas krūze, kad vakarā ilgāk jāpastrādā, bet acis jau līp ciet. Papļāpāšana par neko, tāpat vien. Iespēja piezvanīt jebkurā brīdī, ja pa dienu kas noticis, kamēr abi esam darbā. Pabakstīšana, kad uznācis slinkums un pamudināšana atpūsties, kad darīts gana.

 

Šoreiz par kopābūšanu – tikšanās reizēm, sīkāk par īstermiņa tikšanās kārtību un norisi. 

 

Laulātajiem pienākas ilgtermiņa vizītes. Šis bija viens no galvenajiem iemesliem kādēļ tika pieņemts lēmums laulību reģistrēt tieši pirms soda izciešanas, lai mums ir kāda iespēja tomēr to saikni saglabāt un pavadīt iespējami ilgāku laiku kopā, arī bez uzraugu un citu apmeklētāju un ieslodzīto klātbūtnes.

Katram ieslodzītajam tiek piešķirta pakāpe – no zemākās uz augstāko (kopā ir 3) un telefona zvanu, tikšanās skaits un ilgums ir atkarīgs no ieslodzītā pakāpes. Pakāpes „iegūst” ar laiku, par labu uzvedību un palīdz arī ja ieslodzītais cietumā strādā.

 

Pašlaik mēs varam tikties ilgtermiņa vizītēs 3 reizes gadā, katra tikšanās reize no 6-12 stundām, atkarībā cik stundas piešķir cietuma vadība. Īstermiņa satikšanās ir reizi mēnesī stundas garumā. Ja uz tikšanos vēlas ierasties vēl kāds, apciemot drīkst 2 pieaugušie un 2 nepilngadīgie vienā vizītē, lai gan, man tur vienai bija šauri un nespēju iedomāties kā tur sabīdītos vesela ģimene. Pirms dodies uz īstermiņa tikšanos, ir jāsazvana cietums un jāpiesaka vēlmi satikt konkrētu ieslodzīto. Tiek piedāvāts tuvākais datums un laiks kad var tikties un attiecīgi šī tikšanās tad tiek pieteikta un reģistrēta. Cik noprotu, ieslodzītajam par tikšanos tiek paziņots tikai konkrētās dienas rītā.

Tikšanās dienā, atkarībā no tikšanās laika, ir sākumā jāierodas uzrakstīt iesniegums, par to samaksājot 9 eiro centus. Var nodot dažādas mantas kā pienesumu, par to atkal ir jāraksta iesniegums par kuru jāmaksā 9 eiro centus. Jāuzskaita ir katru lietu un jāparakstās par to, ka netiek nodotas aizliegtās mantas.

Mana pati pirmā reize. Ierodos cietumā ar veselu maisu dažādu burtnīcu, kancelejas preču, žurnālu, krustvārdu mīklu izdevumu. Šī nav viena liela ēka, kurā ieej iekšā un ir skaidras norādes par to kur kas atrodas. Nojaušu kur jāiet, jo tikai pie vienām durvīm pulcējas cilvēki. 

Cietuma darbinieces ļoti laipnas. Sarunājamies caur lodziņu pusmetru biezā sienā. „Ilustrētās vēstures” žurnālu ar ieroča bildi uz vāka nepieņem, nedrīkstot. Skaidrojos, jo liekas absurdi aizliegt nodot žurnālu ar 70 gadus vecu ieroci uz vāka. Tikmēr aiz muguras jau elš un pūš nākamās sievas, mātes un draudzenes, jo tikšanās notiek darba dienās un ir jāizraujas no darba 2 reizes tajā dienā – vienu lai uzrakstītu iesniegumu, otru jau uz tikšanos. Kamēr pierakstu veidlapā katru zīmuli, burtnīcu un žurnālu, aizmugurējā dāma mani noved līdz asarām ar komentāriem un agresīviem pūtieniem. Parasti gan es neraudu tik vienkārši. Pagriežos pret viņu, atvainojos pati nezinu par ko, un saku, ka esmu te pirmo reizi un esmu ļoti satraukusies, viņa noelšas un tad klusē. 

Pajautāju cietuma darbiniecēm kur man jāiet uz tikšanos, atbilde, ka jāiet atpakaļ ārā un tuvāk ieejai, pirmajās durvīs. Izeju ārā, paeju tālāk – nekādu uzrakstu uz durvīm nav, kādas 3 blakus vienādas. Pirmās durvis no viņu puses vai no ieejas puses? Ieeju vienās un pajautāju kur man jāgaida uz īstermiņa tikšanos, man atbild, ka tepat ārā, nākamās dzelzs durvis. Izeju atkal ārā – joprojām vairākas brūnas dzelzs durvis, bez jebkādām norādēm, ka jāgaida tur, vai kāda ir kārtība. Jumtiņa tur nav, soliņa vai pat jebkādas apmalītes kur piesēst arī nav. Aizdomājos par to, cik grūti te ir grūtniecēm vai vecākiem ļaudīm. Kā te ir ziemā? Man šoreiz paveicās un starp iesnieguma rakstīšanu un tikšanās laiku bija vien 45 minūtes. Nākamais tikšanās laiks, ko piedāvāja bija ar 3 stundu starplaiku. Ko pa to laiku darīt? Tas ir kā nīkt lidostā un gaidīt lidojumu starp check-in un iesēšanos. Tikai lidostā tu vismaz esi siltumā un iekštelpās, nu un arī kafiju ir kur padzert vai kādu lūpukrāsu nopirkt. Te ir jāgaida ārā vai mazajā telpā kur pilda veidlapas, pirmās durvis. 

Nostāvu minūtes 15, jūtu, ka sāk smidzināt lietus, bet līdz auto iet atpakaļ bail, ja nu viņi pasauc 10 minūtes pirms vizītes? Ja nu es palaižu garām? Vai mani pasauks tieši konkrētajā laikā? Ļoti uztraucos un nejūtos labi, kaut kā pussēdus atbalstos pret mājas sienu un turpinu gaidīt. Redzu, ka tur tālāk, pie durvīm, kur rakstīju iesniegumu, sēž tā sieviete, kura mani saraudināja. Jūtos, ka viņa man ir mazliet parādā un aizskrienu līdz viņai pēc palīdzības. Redzu, ka sieviete jūt manu satraukumu un saka, lai piesēžu viņai blakus. Starp citu, pie iesniegumu durvīm ir neliels koka soliņš, bet pie durvīm kurām jāgaida tikšanās, apsēsties nav kur. Nav arī uzgaidāmās telpas. Iesniegumu telpā ir daudz krēslu, pie gaidīšanas durvīm nav. 

Sieviete man pastāsta, ka viņas partneris (kopā 5 gadus) pašlaik ir apcietinājumā, jo audžumeita ir viņu apsūdzējusi pedofīlismā, lai iegūtu dzīvokli, kas ir viņa īpašumā. Nezinu cik stāsts patiess, bet jutu viņai līdzi. Cietumsods draud no 15-20 gadiem, no cietuma viņš diezvai vairs izietu, jo ir jau savos 60. Pietam, dzīvoklī dēļ kura visa jegza notikusi, dzīvo viņa pati un audžumeita viņu grasās mest laukā. Skumīgi, ka kādam ir jāiet cauri tādai pieredzei. Varbūt viņi abi bija laimīgi. Varbūt viņi bija atraduši savu otro iespēju mīlestībā, bet kāds to tik egoistiski un mantkārīgi vēlas atņemt. Uz mazu mirklīti atļāvos paskatīties uz viņiem tikšanās telpā. Gan gribēju redzēt kāda ir viņu ķīmija un saprast kas tiek šobrīd lauzts, gan lai redzētu kāds izskatās vīrietis, kuru apsūdz tik briesmīgos nodarījumos. Viņi izskatījās iemīlējušies. Dīvaini redzēt tik vecus cilvēkus iemīlējušos.

Biju redzējusi filmās, ka pirms tikšanās ir jānoģērbjas kailai, jāpietupjās, jāklepo. Biju arī lasījusi rakstu latviešu medijos par to, cik ļoti tiek pazemoti cietuma apmeklētāji un cik viss ir briesmīgi. Satraukuma dēļ svīdu kā tropos. Atcerējos par to šovu, lidostas Austrālijā un muitas kontrole. Tur vienmēr stāstīja, ka svīšana ir pirmais indikators, ka cilvēks kaut ko slēpj, visdrīzāk narkotikas. Atceroties to, sāku svīst vēl vairāk un man uznāk paranoja, ka mani turēs aizdomās par kaut ko. Nē, man nebija ko slēpt, tomēr tā doma vien, ka mani kāds izmeklēs un varbūt pat pētīs vai man nav kas paslēpts intīmajās vietās, man lika teju ģībt. 

Izejam cauri metāla detektoram un tad pa vienai uz apskates telpu. Vispirms man vienkārši pajautāja vai man nav nekas paslēpts dzimumorgānos. Pat ja būtu, vai tiešām ir kāds, kurš godīgi ir arī atzinies? Man liek pacelt kleitu, tad nolaist krūšturi, tad biksītes. Ļauj apģērbties, aptausta visur, kur varētu būt kāds lielāks priekšmets paslēpts un varu doties tālāk.

Atkal nedaudz pagaidam un tad mūs ved cauri iekšējai teritorijai pa āru. Uzreiz aizdomājos par to, cik briesmīgi te būs iet ziemā. Teritorija atgādina tādu klasisko skolu iekšpagalmus, kur kādreiz visiem bija jāiet pulcēties 1. septembrī. Tās skolas no sarkanajiem ķieģeļiem, ar lielajām sporta zālēm un asfaltētiem stadioniem. Redzu daudzus mazākus un lielākus logus un prātoju vai kāds no tiem ir viņa istabas logs.

Esmu diezgan satraukta un priecīga. Ieejot pa kārtējām metāla durvīm, caur stiklu jau redzu viņu. Smaidu un mēģinu ātrāk iet uz priekšu, bet pirms manis iet vēl cita sieviete.

Pirmais ir neliels šoks. Nebiju gaidījusi, ka starp mums būt siena. Ne gluži siena, bet sadalījums no stikla, ar logu un galdu pa vidu. Šoreiz logs bija pacelts, bet citreiz tas esot nolaists un tad ir jārunā caur klausuli – šis gan kā amerikāņu filmās. Vieta ļoti šaura. Sānā tāds kā mazs galdiņš, tikai vēlāk sapratu, ka tas ir domāts telefonam, jo tagad tie bija noņemti. Pirmajā brīdī nodomāju, ka dīvaini gan te likt tādu kafijas galdiņu, ja nevar dzērienus līdzi ņemt vai uz vietas nopirkt. Tagad smejos par to, protams. 

Ļoti dīvainas izjūtas. Nezinu taču kā reaģēt. Ko prasīt? Kā iet? Cik banāli. Mēģinam vienkārši izbaudīt laiku un uzvesties pēc iespējas normālāk. Pastāstu kā man gājis pēdējās dienās, kas sadarīts, kā darbā iet. Visu laiku samīļojamies un sabučojamies, tā lai pietiek kādam laiciņam uz priekšu. Tik sāpīgi viņu redzēt tur. Tik sāpīgi redzēt to, ka viņam ir atņemta brīvība. Un arī laulības gredzens atņemts.

Laiks paskrien ļoti ātri. Atvadamies un cieši samīļojamies. Vinš līdz pusei izlien cauri stikla logam un samīļo mani cieši. Nezinu kad satikšu viņu atkal. Cenšos neraudāt ejot prom, un uzturu vieglu sarunu ar sievieti kura mani saraudināja. Viņa cer, ka viņas partneris te būs tikai dažas nedēļas. Savācam mantas, atvadamies un novēlu viņai veiksmi, kā arī to, ka ceru viņu vairs nesatikt, tas uz labu! Aizeju atpakaļ līdz iesniegumu durvīm, lai noskaidrotu kad varu nākt apciemot atkal. Ieeju telpā un lodziņš, kuru pat nemanīju, ka var aizslēgt, aizvērts ar metāliskām durtiņām. Atkal jau nekādu norāžu, bet kāda sieviete sēž iekšā un man pasaka, ka vajag pieklauvēt. Pieklauvēju un atkal jau manā priekšā smaidīgās cietuma darbinieces. Jautāju, kad varu nākt satikties atkal – ātrākais pēc mēneša, bet varu arī pēc 6 nedēļām un tad pēc tam pēc 2 nedēļām. 

 

Ko gan es neatdotu, lai varētu šonakt aizmigt viņam blakus. Esmu gan bijusi spējīga atrast pozitīvo pusi – katra tikšanās reize pilna emociju, uzpucēšanās un gaidīšanas. Katra tikšanās tagad ir svarīga. Katra saruna ir svarīga. Jo tā visa ir tik ļoti maz. Mācos novērtēt laiku – gan kad tas skrien, gan velkas. 

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.