Atmiņās ar vien vairāk uzplaiksnī meitene, kas es biju pirms Tevi satiku. Manī bija tukšums, sirds auksta un dzirkstoša kā tikko izņemts šampanietis no ledusskapja, uz acīm vienmēr bija saulesbrilles, lai tajās kāds neieskatās pārāk ilgi, dvēselē nemierīgi dejoja liesmas, kas spēlējās ne tikai ar mani, bet arī cilvēkiem man apkārt. Manas mājas bija bārs, bet ūdens vietā es dzēru alu un katru vakaru es meklēju mīlestību svešās acīs un gultās. Es nebiju pieradināma, jo pārāk daudzi bija izvēlējušies par pastnieku vēju un mana sirds gulēja kaut kur uz Rīgas bruģa. Es biju neievainojama ārēji, tik nesatricināma kaut iekšēji es eksplodēju un dzēsu liesmas ar ledu. Es tevi satiku nejauši. Un tu mani ieslodzīji. Tu paņēmi atslēgu no putnu būra, ieliki mani tajā ar visiem maniem sapņiem un sadrumstaloto sirdi un turēji gūstā. Un ak, kā es domāju ka tā tam ir jābūt, ka tā ir mīlestība. Es nešaubījos kaut mirkli kaut gan manas acis tikai kļuva tukšākas un tukšākas un tu pat to nepamanīji. Tev bija vajadzīga trofeja, nevis es. Pagāja trīs gadi, es biju līdz nepazīšanai salauzta un manī vairs nebija nemiņas no meitenes, kura reiz zvērēja sev iekarot virsotni, kura reiz vēlējās būt labāka par to, kas bija vakardien. Es to nepazinājos, jo man taču tik daudz reizes bija teikuši, ka es neesmu pelnījusi mīlestību un šeit pēkšņi, kāds saka, ka mani mīl. Un es nespēju tam noticēt. Es tikai nesapratu cik ļoti liela mazohiste es biju un cik ļoti viegli es ļāvu viņam raustīt savas dzīves aukliņas. Un tad es satiku viņu.. puisi, kas dzīvo tūkstošiem kilometru attālumā, puisi, kas liek manai sirdij drebēt straujāk, liek manās acīm dzirkstīt un domām nemitīgi metot lokus atgriezties pie viņa. Pie puiša, kurš lika man justies mīlētai, kurš katru dienu atgādina man cik ļoti īpaša es esmu, pie puiša, kurš ir gatavs braukt tūkstošiem kilometru tikai lai būtu ar mani.. tikai lai justu mani. Un tad es pagriežos savā būrī uz otriem sāniem un redzu, ka vēljoprojām manas rokas asiņo no piekaltajām važām, ka vēljoprojām nekas nav mainījies un ka Tu vēljoprojām gribi mani, kā savu trofeju. Un man ir tik grūti.. Es gribu aiziet, iesēsties lidmašīnā un būt prom. Bet tu nelaid. Un es nesaprotu kāpēc. Es gribu būt tikai laimīga, es gribu savās acīs saskatīt meiteni, kas es biju pirms simtiem reižu salauztās sirds. Es tikai gribu mīlēt.

Bet tad.. Tad pienāk vakars, es saku tev ka Tevi mīlu, izslēdzu telefonu un turpinu būt nelaimīga. Un sapņos sapņoju par puisi, kura dēļ es vēljoprojām gribu būt dzīva. Lūdzu, palaid mani…

 
0 Comments

Leave a reply

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2020

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?