Aļaska pēc platības ir lielākais Amerikas Savienoto Valstu štats – tās teritorija ir 1 717 855 kvadrātkilometri. Pavisam iedzīvotāju skaits sasniedz 698 473, bet uz vienu kvadrātkilometru Aļaskā vidēji ir 0,42 cilvēku. Salīdzināšanai – Latvijā uz tādu pašu platību ir aptuveni 29,6 iedzīvotāji.
Tajā pašā laikā Aļaska ir mājas ne tikai cilvēkiem, kas spēj izturēt skarbos dzīves apstākļus, bet arī dzīvniekiem. Tiek lēsts, ka uz 21 Aļaskas iedzīvotāju vidēji ir viens lācis.
Galvenā Aļaskas bagātība ir un paliek daba. Tas ir viens no dabas resursu bagātākajiem reģioniem pasaulē. Aļaskā ir 23 nacionālie dabas parki un rezervāti, kas ir vairāk nekā jebkurā citā ASV štatā.
Neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem, Aļaskas pamatiedzīvotāji piekopj tradīcijas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Jāpiebilst, ka Aļaskas pamatiedzīvotāji veido 15% no visa štata iedzīvotājiem.
Raidījuma ‘‘Pirmie aļaskieši’’ pirmās sezonas pirmizrāde piektdien, 11. novembrī, plkst. 22.00 kanālā ‘‘National Geographic’’! Gaidot raidījumu, aicinām vairāk uzzināt par Aļaskas vēsturi, pamatiedzīvotājiem un dažām zināmākajām tradīcijām!
Vērtīgs pirkums
Zīmīgākais pavērsiens Aļaskas vēsturē notika 1867. gadā, kad Krievijas cars Aleksandrs II pārdeva Aļasku Amerikai par 7,2 miljoniem ASV dolāru. Mūsdienās tie būtu 140 miljoni ASV dolāru.
Kaut gan toreiz šādu pirkumu daudzi novērtēja kā naudas izšķērdēšanu, jau pēc 30 gadiem tas atmaksājās – 1896. gadā Aļaskā atklāja zeltu. Daudzi cilvēki devās uz turieni cerībā kļūt bagāti un radīja tā saucamo zelta drudzi.
Zelta ieguve joprojām ir viens no Aļaskas ekonomikas pamatakmeņiem – vidēji šajā reģionā gadā iegūst ap 23 tonnām šī dārgmetāla. 2013. gadā sasniegts līdz šim lielākais gadā iegūtais zelta skaitlis – 32.2 tonnas. Iepriekšējais rekords tika uzstādīts 2009. gadā – 29 tonnas.
Taču izrādās, ka Aļaskas dzīlēs ir ne tikai zelts – 1968. gadā atklāja naftas atradnes. Prezidenta Baraka Obamas prezidentūras laikā naftas un gāzes ieguves paplašināšanas plāni Aļaskā tika iesaldēti, lai nekaitētu dabai, nākamais ASV prezidents Donalds Tramps tos atkal atsāka, kamēr tagadējais prezidents Džo Baidens tos atkal apturēja.
Godina senčus ar totēma stabiem
Aļasku pasaulē atpazīst pēc tās senatnīgās dabas, sniegotajiem kalniem, savvaļas dzīvnieku dažādību un tās bagāto kultūras vēsturi.
Aļaskas pamatiedzīvotāji, tāpat kā viņu priekšteči, iztikas iegūšanai dodas gan vaļu, gan meža dzīvnieku medībās, gan makšķerē. Viņi nodarbojas arī ar amatniecību un ir izslavēti ar īpašiem aušanas stiliem, unikālajām cilšu dejām un bungu spēlēšanu.
Aļaskas pamatiedzīvotājiem ir arī īpaša totēma stabu veidošanas māksla. Parasti tie ir ap 15-20 metru augsti koka stabi ar izgrebumiem, kas attēlo dzimtas senčus.
Katram stabam ir savs stāsts, kas var būt ne tikai par mirušajiem. Daži totēma stabi izgrebti par godu kāzām vai citiem svinīgiem notikumiem. Parasti totēma stabos attēloja arī Aļaskas savvaļas dzīvniekus un putnus: lāčus, vilkus, ērgļus un kraukļus.
Tradicionāli stabi tika krāsoti tikai trīs krāsās: zilā, kuru ieguva no vara; sarkanā no vulkāniskajiem pelniem vai ogām un melnā – no oglēm.
Grozi kā mākslas darbi
Aļaskas pamatiedzīvotājiem ir arī bagātīgas grozu pīšanas tradīcijas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Šie grozi pārsvarā pīti no airenes, kas aug Aleutu salās un Aļaskas dienvidrietumos, tikmēr lielākus grozus pin, izmantojot bērzu tāsis un vītola saknes.
Grozu pīšanas māksla vēl nesen atradās uz izzušanas robežas, jo trūka jauniešu, kam nodot pīšanai nepieciešamās zināšanas. Taču pēdējos gados tiek darīts viss iespējamais, lai aizsargātu un saglabātu šo izzūdošo amatniecības veidu. Piemēram, vecāka gadagājuma sievietes apmāca jaunākas, lai saglabātu unikālo mākslu.
Grozu veidi atšķiras atkarībā no reģiona un konkrētās cilts tradīcijām. Piemēram, “Tlingit” cilts ir pazīstama ar īpašu pīšanas tehniku, kas ļauj audējam izveidot perfektus apļus.
Tradicionāli šie grozi tika izmantoti, lai uzglabātu pārtiku un dažreiz pat ūdeni. “Unangax” un “Sugpiaq” cilšu pinējas radīja arī cepures, kas kalpoja gan praktiski, gan kā valkātāja statusa sabiedrībā atspoguļojums.
Tetovējumi tikai sievietēm
Tradicionāli inuītu tetovējumus taisīja sievietes viena otrai. Pirmais tetovējums, ko sievietes ieguva, bija uz zoda tetovētās līnijas, kuras apzīmēja sievietes pilngadības sasniegšanu.
Tetovējumus tradicionāli taisīja, ievadot tinti ar adatu zem ādas vai iemērcējot adatu tintē un pārdurot ādu noteiktā leņķī, lai ievilktu līnijas un punktiņus.
Ar tetovējumiem atzīmēja katru sievietes dzīvē nozīmīgu sasniegumu vai notikumu, piemēram, laulības vai bērnu piedzimšanu. Jo vecāka sieviete un jo vairāk viņai sasniegumu, jo vairāk tetovējumu klāj viņas ķermeni.
Arī vienai no raidījuma “Pirmie aļaskieši” dalībniecei, Džodijai Potsai-Džozefai, ir vairāki tradicionāli tetovējumi, pamanāmākais no tiem ir līnijas uz zoda. Viņa ir no Aļaskas “Han Gwich’in” cilts, kas dzīvo Īgles (‘‘Eagles village’’) ciematā un cīnās pret klimata pārmaiņām. Viņa arī medī un makšķerē netālu esošajā Jukonas upē.
Raidījumā skatītāji arī iepazīs Džeko ģimeni – Džoelu, Žaklīnu un viņu piecus gadus veco meitu Endzliju. Džoels nāk no “Athabascan” cilts, savukārt Endzlija ir adoptēta no “Yup’ik” cilts.
Vēl viens dalībnieks ir “Koyukon Athabascan” cilts loceklis Stīvens Strasburgs. Viņš dzīvo Allakaketas ciemā, un ir septiņu bērnu tēvs, kurš māca izdzīvošanas prasmes savām atvasēm. Redzēsim arī Mārvinu no “Alutiiq” cilts. Mārvinsdzīvo Akhiokas ciematā Aļaskā un dodas makšķerēt vietējos līčos un kanālos, lai sagādātu sev iztiku.
Aizraujošā raidījuma ‘‘Pirmie aļaskieši’’ pirmās sezonas pirmizrāde piektdien, 11. novembrī, plkst. 22.00 kanālā ‘‘National Geographic’’.
