Baklažāns ir ārzemnieks, atbraucis pie mums no Birmas, no pašiem Indijas tropiem.
Tur, starp citu, vēl joprojām var sastapt savvaļas baklažānu. Indijā to sāka lietot uzturā pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras.
Sākumā Eiropā baklažānu uzskatīja bez maz vai par istabas augu. Tikai tad, ka tika atklāta Dienvidamerika, eiropieši pirmoreiz nogaršoja ēdienus no šī auga. Nogaršoja – patika, un aizveda recepti pie sevis uz dzimteni. Tā tas tika nogādāts uz rietumiem un kļuva tur ļoti iecienīts. Tagad to audzē dažādu formu un krāsu.
Ja redzat, ka baklažāns nokrāsojās brūns, tad to nedrīkst ne tikai ēst, bet nevajadzētu pat rokās turēt. Lieta tāda, ka baklažāniem ir viens ierocis – indīga viela „solanīns”.
Baklažāns, protams, ir ļoti noderīgs veselībai. Tas palīdz pie problēmām ar sirdi, attīra zarnu traktu, izvada lieko šķidrumu no organisma, samazina holesterīna daudzumu. Dietologi rekomendē to lietot uzturā pēc iespējas vairāk. Pirmkārt, baklažāns palīdz, ja sāp nieres vai aknas, otrkārt, palīdz pie aizcietējumiem. Tas ir noderīgs visam organismam, ne velti Austrumos baklažānu nosauca par „ilgmūžības dārzeni”.
Kaut arī baklažāns ir tomātu un paprikas radinieks, tam patīk klājumi un tiešie saules stari. Vēsākos reģionos to audzē zem plēves un siltumnīcās.
No baklažāna tiek pagatavotas kotletes un ikri, to var pievienot zupās un pat biezputrās. Sanāk ļoti garšīgi un barojoši.
