Mamma/tēti,
man gribētos tev uzrakstīt vēstuli
par to cīņu, ko mēs ar tevi veicam. Man tā ir vajadzīga. Man šī cīņa ir vajadzīga! Es nevaru tev to pateikt, jo man nav piemērotu vārdu un vienalga tas būs bezjēdzīgi. Taču man ir vajadzīga šī cīņa. Ļoti. Man vajag šobrīd tevi neieredzēt, lai tu to pārdzīvotu. Vajag, lai tu pārdzīvotu, ka es tevi neieredzu un ka tu neieredzi mani. Man vajadzīga šī cīņa, kaut gan es arī to neieredzu. Nav pat svarīgi, par ko mēs strīdamies: mājasdarbiem, drēbju mazgāšanu, manu netīro istabu, pastaigu, sēdēšanu mājās, izbraukumu, neizbraukšanu, puisi, draudzeni, sliktiem draugiem. Nav svarīgi. Man vajag ar tevi strīdēties par to, lai tu strīdētos man pretī.
Man pilnīgi nepieciešams, lai tu turētu vienu virves pusi. Turētu to stipri jo stipri, kamēr es svaidos otrā pusē – kamēr es meklēju atbalstu rokām un kājām šajā jaunajā pasaulē, kurā esmu nokļuvis. Agrāk es zināju, kas esmu un kas esi tu, kas esam mēs. Taču tagad es to nezinu. Tagad es meklēju savas robežas, un reizēm tās atrodas tikai tad, kad es tevi raustu. Kad es novedu visu, ko agrāk pazinu, līdz vājprātam, līdz galējai robežai. Tad es patiesi jūtu, ka es eksistēju un kaut uz minūti spēju elpot. Es zinu, ka tu ilgojies pēc tā mīlīgā bērniņa, kurš es kādreiz biju. Es zinu to, jo arī es pēc viņa ilgojos un šīs skumjas man sagādā vēl vairāk.
Man ir vajadzīga šī cīņa un man vajag zināt: nav svarīgi, cik sliktas un spēcīgas ir manas jūtas – tās neiznīcinās mani un tevi. Man vajag, lai tu mīlētu mani pat manās vissliktākajās izpausmēs, pat tad, kad šķiet, ka tevi nemīlu. Man vajag, lai tu šobrīd mīlētu sevi un mani – mīlētu par mums abiem. Es zinu, cik draņķīgi ir, kad tu nepatīc un kad tevi sauc par sliktu cilvēku. Arī iekšienē es tā jūtos, bet man vajag, lai tu to izturi un vērsies pēc palīdzības pie citiem pieaugušajiem. Jo es šobrīd neesmu tādā stāvoklī, lai tev palīdzētu. Ja gribi, pasauc visus savus pieaugušos draugus un uzrīko ballīti, lai “nolaistu tvaiku” savā atbalsta grupā, kas saucas “kā izdzīvot ar pusaudzi” – es esmu ar mieru. Vari runāt par mani man aiz muguras – man ir pofig. Tikai nepamet mani. Nepamet šo cīņu. Man tā ir vajadzīga.
Šī cīņa man iemācīs, ka mana ēna nav lielāka par manu gaismu. Šī cīņa man iemācīs, ka sliktas jūtas nenozīmē attiecību beigšanos. Šī cīņa iemācīs man klausīties sevī, pat ja tas var likt vilties citiem cilvēkiem.
Šī cīņa beigsies. Kā jebkura vētra, tā norims. Es visu aizmirsīšu, un tu aizmirsīsi. Bet pēc tam tā atgriezīsies. Un man atkal no jauna būs vajadzīgs, lai tu turētu virvi. Man atkal un atkal tas būs vajadzīgs daudzus gadus.
Es zinu, ka tas ir grūti, un tas mani neiepriecina. Es zinu, ka, visticamāk, nekad nepateikšos tev par to un pat neatdīšu tavu lomu tajā visā. Zini, es, visticamāk, pat tevi kritizēšu par visu tavu grūto darbu. Liksies – lai ko tu arī darītu, ar to nekad nebūs gana. Un tomēr es tomēr paļaujos uz tavu spēju palikt šajā cīņā. Nav svarīgi, cik daudz es strīdos. Nav svarīgi, cik stipri es nīgrojos. Nav svarīgi, cik milzīga ir mana klusēšana…
Lūdzu, turi virves otru galu. Un zini, ka tu pildi pašu svarīgāko darbu, kādu vien kāds var darīt tieši tagad.
Ar mīlestību,
tavs Pusaudzis.
Avots: Pēc Irinas Macenko Gretčena Smelzera (Gretchen Schmelzer) raksta tulkojuma alpha-parenting.ru
