Mēs gājām pa lielveikalu ar pilnu iepirkumu grozu, kad mans dēls sāka niķoties, visdrīzāk elementāra noguruma dēļ. Šajā brīdī mums garām gāja kāda ģimene.
Spriežot pēc sarunas, meitene bija aptuveni 14 gadu veca. Viņas mamma norādīja uz mani un teica: “Redzi, tādēļ Tev 16 gados nevajadzētu būt bērniem…”
Šajā mirklī iepirkumu grozs izkrīt man no rokām, mans dēls neticamā kārtā nomierinās, bet es vaicāju šai sievietei: “Kā lūdzu?”
Viņa man atbildēja: “Vienkārši es tikko stāstīju savai meitai, cik sarežģīti ir būt par jauno māmiņu un tad garām gāji Tu…”
“Man ir 24 gadi, esmu precējusies un mums ir sava māja.”
Sieviete, tāpat kā viņas meita, sarka un bālēja gandrīz visās toņu gammās.
“Piedodiet, kļūdījos,” bija viņas atbilde.
Es vienkārši pamāju ar galvu un atbildēju: “Jūs to saucat par nevainīgu kļūdu? Jūs norādījāt uz mani un balsī izteicāt spriedumu, kurš neatbilst patiesībai.” Šajā brīdī viņas vīrs un meita nosarka vēl jo vairāk.
“Savos 50 un vairāk gados nevajadzētu izteikt tik pārsteidzīgus secinājumus,” turpināju es.
Šeit sieviete iejaucās: “Man ir 43…”
Mana atbilde bija vienkārša: “Piedodiet, kļūdījos…”
avots: marketium.ru
