wom

Populārā amerikāņu blogere Mišela Kombsa pastāstīja par to, kā ierastie stereotipi bojā mūsu dzīvi, un par tiem bonusiem, ko mums sniedz mūsu vecums. Un viņai ir taisnība!

Pirms 25 gadiem es lasīju glancētos žurnālus, uzmanīgi izpētīju modes un skaistuma sadaļu, no galvas iemācījos padomus “seksa” nodaļā un “kā 125 veidos apmierināt savu mīļoto”. Šodien es ieraduma pēc caurskatu rakstus par tēmu “Kā nenovecot”, “kā pareizi novecot” un tamlīdzīgu nekaitīgu un nekam nederīgu murgojumu, un lūk, ko es ar to visu gribu pateikt tiem, kam tagad ir 25 – 30: netērējiet laiku.

Novecot ir forši.

Es pusdzīvi cīnījos ar novecošanu, un tā uzvarēja. Kāpēc gan es tik nelietderīgi izniekoju laiku? Kāpēc es uzreiz neatzinnu savu sakāvi un necentos vienkārši dzīvot? Es nezinu. Es visu dzīvi izlikos esam par kādu citu: sabiedriskāku, seksuāli zinošāku, jaunāku, stilīgāku. Es iztērēju desmitiem tūkstoš stundas sirmu matu krāsošanai un sava svara uzzināšanai. Un beigu beigās pateicu sev – pietiek.
Pirms gada es pārtraucu krāsot matus. Es pametu diētas, un tagad sekoju līdzi tikai tam, lai mana ēdienkarte būtu pilnvērtīga – pirmkārt, un garšīga – otrkārt. Esmu pieņēmusies svarā par 10 kilogramiem, un man ir vienalga. Es nepagarināju līgumu ar fitnesa klubu tāpēc, ka no visām fiziskajām aktivitātēm man patīk tikai skriešana parkā no rītiem, pie reizes izvedot pastaigāties ārā arī suni. Esmu pārstājusi tērēt nenormālas naudas summas par kosmētiku, jo ikdienas grimam man ir vajadzīgs tonālais krēms, uzacu zīmulis un skropstu tuša.

Man ir 52 gadi, bet es jūtos itkā man būtu 30. Nē, es neesmu sajukusi prātā, es redzu visas tās grumbiņas, nošļukušos vaigus un pigmenta pleķus. Es runāju par iekšējo stāvokli, par dvēseles stāvokli. Vienkārši es vairs neraujos saskaņā ar saukli “saved kārtībā savu ķermeni, kas atbilst tavai pašsajūtai”. Es izskatos kā piecdesmitgadniece, bet dvēselē man ir 30. Viss. Punkts.

Par tādām, kā es, mēdz teikt – “nav karotāja”. Un es nesaprotu, kāpēc tas ir slikti. Jā, es izvēlējos mazākas pretošanās ceļu: būt skaistākai tāpat vien, nevis par spīti.

Jā, daudz kam es jau esmu par vecu. Es esmu pārāk veca, lai:

  1. Klusētu

Ja man ir, ko teikt – es saku, un nebaidos būt nepareizi saprasta, nepareizi sadzirdēta, un neaizdomājos par to, ko par mani, protams, droši vien padomās citi. Tās ir viņu problēmas, nevis manējās. Un, ja pret mani kāds ir izturējies slikti, apvainojis, aizskāris vai rupji izteicies, es neklusēšu, es pateikšu viņam vai viņai: “Tu esi rupeklis, tu sarunāji pretīgas lietas, man ir ļoti nepatīkami ar tevi runāt”. Un es nedomāšu, ar ko gan esmu nopelnījusi tādu rupjību. To vispār nav iespējams nopelnīt. Vienkārši pasaulē ir rupekļi. Un viņi ir jānoliek pie vietas.

  1. Pārdzīvotu par to, kā es izskatos

Mans vīrs (jā, es esmu precējusies) piedāvāja man pabrokastot kafejnīcā. Es gāju saposties un atklāju, ka ir beidzies sausais šampūns (un arī vispār jebkāds šampūns). Un džinsus es jau esmu divas reizes vilkusi. Un trīs gadus atpakaļ es pavisam noteikti viņam pateiktu, ka neesmu gatava tādā paskatā kaut kur doties. Bet tagad es padomāju, velns parāvis, mans mīļotais vīrietis aicina mani kopā ar viņu pabrokastot.Kāda starpība, vai es esmu mazgājusi matus, vai nē? Viņš mani šorīt no rīta redzēja, un viņš grib kopā ar mani iet uz kafejnīcu. Vai nav vienalga, ko padomās cilvēki pie blakus galdiņa? Un jā, es neizgludināju krekliņu. Es vispār viņas vairs negludinu. Viņas ir tīras. Ar to ir jāpietiek. 

  1. Man būtu vajības

Tās nav vājības. Tās ir manas vēlmes, un es tās realizēju. Man nav kauns lasīt bulvāru romānu, klausīties Lady Gaga, viņas dziesmu fonā dejojot, divos naktī ēst siera kūku un piekto reizi pēc kārtas skatīties “Staigājošos miroņus”. Tāpēc, ka tur ir Derils.

  1. Valkātu neērtus apavus

Apavi – lai būtu ērti staigāt. Tiem ir jābūt maigiem, ērtiem, jāatbilst sezonai un jābūt manā izmērā. Un jā, es uz zeķēm uzvilkšu zandales, ja baidīšos, ka pa visu dienu varu uzberzt tulznas. Mana kāja man ir svarīgāka, nekā tā neciešamā psiholoģiskā trauma, kuru es, visticamāk, izraisīšu kāda estētiskajai sajūtai.

  1. Atvainotos par nekārtību

Piedodiet, atvainojiet, vai jūs mani pieņēmāt darbā, lai es šo māju uzturu kārtībā? Tas nekas, ka tās ir MANAS mājas? Man nebija garastāvokļa, un es neiztīrīju māju – kāda jums tur darīšana?

  1. Savāktu kaudzēm draugus

Tāpēc, ka nevar uzaicināt Mēriju, neuzaicinot Džeku, bet Džonu – neatceroties par Lauru. Ja es gribu redzēt Mēriju, es uzaicinu Mēriju. Un es pavisam normāli uzņemu viņas atteikumu, ja viņai ar Džeku ir jautrāk.

  1. Krātu krāmus

Esmu izsvītrojusi no sava leksikona frāzi “un, ja nu noderēs”. Ja es tieši tagad nezinu, kāpēc man tā lietiņa ir vajadzīga, tā tiek nosūtīta uz atkritumu spaini.

  1. Būtu optimiste

Nē, ne katrā cilvēkā ir kaut kas labs. Daži cilvēki ir gatavie sūdi no ausīm līdz papēžiem. Vienkārši sūdu maisi. Un es neiztērēšnu ne minūti sava laika, lai šajā sūdu maisā meklētu kaut ko labu.

Es esmu pārāk veca daudz kam. Un es esmu laimīga, ka es esmu paspēju to apzināties, kamēr man vēl nav izgatavota marmora plāksne ar uzrakstu “šeit guļ Mišela, viņa visu dzīvi nodzīvoja ne tā, kā gribēja, un nomira nelaimīga”. 

avots: cluber.com.ua
 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?