Mēs visi zinām, ka galvenais nav tas, kāda ir cilvēka āriene, bet gan tas, kas notiek cilvēkā iekšā. Bet tik un tā mums joprojām ir grūti uzreiz labi un objektīvi uzņemt cilvēku, ja viņš ārēji ir nepievilcīgs. Bet mēs neesam dzīvnieki, lai reaģētu tikai uz bioloģiskajiem rādītājiem. Mēs esam cilvēki, kuri spēj domāt un just daudz dziļāk. Un ir sievietes, kuras ir daudz augstākas par to.
“Sveiki! Nu, kā jums te iet?”
— teica smaidoša sieviete, kas sēdās lidmašīnas krēslā tieši blakus man. Krēslā viņa sēdās ļoti lēni, burtiski iespiežot katru savu krunciņu, aizpildot visu pieejamo vietu krēslā.
Beidzot, ērti iekārtojusies, viņa uzkrāva savu milzīgo roku uz mūsu kopīgo rokas balstu. Viņas fiziskā bezgalība burtiski aizpildīja visu telpu visapkārt, saspiežot mani ar manu krēslu līdz minimumam.
Es noslēdzos un pagriezos skatīties ārā pa logu.
Bet viņa noliecās pie manis un atkārtoja savu sveicinu tikpat draudzīgā tonī. Viņas seja karājās virs manas galvas, liekot man pagriezties un paskatīties uz viņu. “Sveiki” – es ar manāmu riebumu atbildēju.
Es atkal pagriezos un skatījos ārā pa logu, klusējot šķendējoties par ilgajām diskomforta stundām, kuras man nāksies pavadīt kopā ar blakus sēdošo briesmoni.
Te viņa mani aizkāra ar savu gaļīgo roku. “Mani sauc Laura. Es esmu no Lielbritānijas. Un jūs? No Japānas?”.
“Malaizijas” – es noburkšķēju.
“Vai, piedodiet! Jūs pieņemsiet manu patieso atvainošanos? Paspiedīsim viens otram roku. Ja mums nākas pavadīt sānu pie sāna 6 stundas, tad mums labāk būt draugiem, vai ne?” – viņa ar plaukstu pamāja man sejas priekšā. Es negribīgi un klusējot paspiedu viņai roku.
Laura uzsāka sarunu ar mani, ignorējot manu nepieklājīgo reakciju.
Viņa kāri izstāstīja par sevi un savu ceļojumu uz Honkongu ciemos pie draugiem. Viņa uzskaitīja visas lietas, kuras taisījās nopirkt saviem studentiem internātskolā, kur viņa ir skolotāja.
Uz viņas jautājumiem par sevi es atbildēju vienā vārdā. Neņemot vērā manu aukstumu, viņa atzinīgi māja galvu par manām atbildēm. Viņas balss bija silta un gādīga. Viņa bija uzmanīga un pakalpīga, kad mums atnesa dzērienus un ēdienu, un satraucās, lai man būtu pietiekami daudz vietas krēslā blakus viņai. “Es negribu jums traucēt ar savu ziloņa izmēru!» — viņa vairāk nekā atklāti pateica.
Man par pārsteigumu viņas seja, kura pāris stundas atpakaļ mani nobiedēja, tagad likās vienkārši smaidīga, dzīvīga un mierīga vienlaicīgi. Tas nevarēja nemīkstināt manu nostāju.
Laura bija interesants sarunbiedrs. Viņai bija ļoti zinoša dažādos priekšmetos: no filosofijas līdz pat zinātnei. Viņas komentāri bija smieklīgi un iedvesmojoši. Kad runa gāja par kultūru, es biju pārsteigts par viņas gudrajām un pārdomātajām domām.
Mūsu sarunas laikā Laura varēja sasmīdināt visu lidmašīnas personālu ar saviem jokiem. Kad stjuarte novāca mūsu traukus, Laura izteica pāris jokus par saviem apmēriem. Stjuarte vienkārši mira nost no smiekliem, bet pēc tam saņēma Lauru pie rokas un teica: “Jūs patiešām padarījāt šo dienu brīnišķīgu!”.
Nākamās paŗis minūtes Laura uzmanīgi klausījās un deva padomus par problēmām ar svaru stjuartam. Bet tas pateica: “Man vajag strādāt. Es atnākšu vēlāk un mēs par to parunāsim”.
Un te es Laurai pajautāju: “Un jūs nekad neesat domājusi nedaudz notievēt?”
“Nē. Es smagi strādājo, lai to panātku. Kāpēc man no tā visa atteikties?”
“Jūs nepārdzīvojiet par sirds-asinsvadu slimībām, kuras nāk kopā ar lieko svaru?”
“Nepavisam. Jūs saslimsiet ar to tikai, ja visu laiku pārdzīvosiet par savu svaru. Jūs redzat notievēšanas centru reklāmu, kas vēsta:”Atbrīvo sevi no liekās kravas, lai tu pavisam brīvi varētu būt tu pats”. Kas par muļķībām! Tu esi brīvs tikai tad, kad ērti jūties savā ķermenī jebkurā diennakts un gada laikā! Kāpēc gan man tērēt laiku notievēšanai, ja man ir daudz citu svarīgu lietu un cilvēku manā dzīvē? Es ēdu veselīgu pārtiku un daudz staigāju, es esmu tāda izmēra tāpēc, ka esmu piedzimusi, lai būtu liela! Dzīve – tā ir kaut kas daudz vairāk, nekā pastāvīgi pārdzīvot par savu svaru”.
Viņa padzēra vīnu. “Turklāt Dievs man ir devis tik daudz laimes, ka man ir vajadzīgs liels ķermenis, lai tam visam pietiktu vietas! Kāpēc man zaudēt svaru, lai zaudētu laimi?”.
Apstulbis no viņas spriedumiem, es iesmējos.
Laura turpināja: “Cilvēki bieži manī redz resnuli ar lielām krūtīm, platiem gurniem un milzīgu dibenu, uz kuru nevienam vīrietim nav sagribējies pat paskatīties. Viņi manī redz slampu. Viņi domā, ka es esmu slinka, un, ka man nav gribasspēka. Viņi maldās”. Viņa izstiepa savu glāzi garām ejošai stjuartei. “Lūdzu, ielejiet man vēl šī brīnišķīgā vīna”, – un viņa mīļi pasmaidīja. “Lieliska apkalpošana. Lai Dievs svētī jūs visus”.
“Vai vīrieši ar jums iepazīstas?” – es, pa pusei jokodam, pavaicāju.
“Protams, ka jā. Es esmu laimīga laulībā, bet vīrieši turpina man uzmākties”.
“Lielākajai daļai ir problēmas attiecībās, un viņiem vienkārši ir vajadzīgs kāds,ar kuru parunāties. Nez kāpēc viņiem patīk sarunāties ar mani. Es domāju, ka man vajadzēja kļūt par psiholoģi, un nevis par skolas skolotāju”.
Laura ieturēja pauzi, un pēc tam ļoti dziļdomīgi teica:
“Zini, attiecības starp vīrieti un sievieti ir tik sarežģītas. Sievietes dievina vīriešus un sauc viņus par “mīļoto”, kamēr neuzzina, ka viņas ir piekrāptas, un pēc tam pārvēršas par migērām! Vīrieši mīl sievietes tik ļoti, ka redz tajās radniecīgu dvēseli, kamēr nepaskatās uz saviem rēķiniem un iztērēto naudu, un tad sievietes kļūst sliktākas par nāvi!”
Aizraujošā saruna ar Lauru pārvērta manu lidojumu par kaut ko patiesi interesantu.
Es biju arī pārsteigts par to, cik ļoti cilvēki tiecās pie viņas. Lidojuma beigās gandrīz puse no ekipāžas stāvēja netālu no mums, smejoties par Lauras jokiem. Tajā piedalījās arī mums apkārt esošie pasažieri. Laura bija uzmanības centrā, piepildot salonu ar patīkamu siltumu. Kad mēs atvadījāmies, ieradušies Honkongas lidostā, es redzēju, ka viņa pieiet pie lielas priecīgu pieaugušo un bērnu grupas. Visi viņu apskāva un bučoja. Es biju satriekts, kad sapratu, lūk, ko:
Laura bija visskaistākā sieviete, kādu es jebkad dzīvē biju saticis.
AVOTS
Sviests.