0

Neskatoties uz smaidu manā starojošajā sejā, iekšējā balss man čuks: “Un, ja es uz visiem laikiem palikšu viena?”

Tā ir balss, ar kuru es cīnos nu jau pēdējos pāris gadus. Tā ir balss, kas liek man palikt nelaimīgās un neveselīgās attiecībās daudz ilgāk, nekā man vajadzētu tikai tāpēc, ka es baidos būt viena.

Esmu pavadījusi daudzas naktis, sarunājoties ar šīm zemapziņas bailēm, jo es domāju, ka pieņemt jebkuru vecu mīlestību ir daudz labāk, nekā dzīvot bez tās vispār.

Bet patiesība ir tāda, ka, gribam mēs to vai nē, mums vienmēr būs kaut kādas bailes.

Kaut kādā brīdī es nolēmu to visu pārtraukt. Bet nevis tāpēc, ka es ieraudzīju, pie kā tas viss novedīs, bet tāpēc, ka tas jau kļuva neciešami.

Vairāk nebija svarīgi, vai es būšu viena vai nē, galvenais – nebūt nelaimīgai.

Kad es pārtraucu tās attiecības, es pat nemaz nezināju, kas man īsti ir vajadzīgs, lai es būtu laimīga, bet es veicu mazus solīšus virzienā uz to pusi, kas lika man smaidīt. Dažreiz es uz kādu laiku atkal iestrēgu situācijās, no kurām vajadzēja turēties tālāk, tāpēc, ka vēl joprojām nejutos laimes cienīga.

Man joprojām bija vajadzīgs kāds, lai es smaidītu. Es negribēju uzspēlētu uzmanību, drāmu vai seksu, es gribēju mīlestību. Bet, kamēr es neiemācījos mīlēt sevi, tas nebija iespējams – un, jo vairāk es centos to atrast, jo tālāk, likās, tā slīdēja prom no manis.

Un balss turpināja čukstēt: un, ja tu uz visiem laikiem paliksi viena?

Un pēc tam notika kaut kas negaidīts. Es sev atbildēju: “Nu, un kas par to?”

Un kas par to, ja es neatradīšu to, kurš gribēs palikt?

Un kas par to, ja es tā arī palikšu par to, kura mīl pārāk stipri?

Un kas par to, ja man nav lemts satikt īstu mīlestību?

Un tāda jautājuma nostādne palīdzēja man iedziļināties sevī, veltīt visu savu laiku, lai tiktu skaidrībā pati ar sevi. Es sāku nodarboties ar to, kas man patīk, es sāku iemīlēties sevī, savā dzīvē. Un pirmo reizi dzīvē es ne tikai sapratu, kas es esmu, es sapratu arī, ko es gribu.

Es sapratu, ko es esmu vērta, es sapratu, kādas attiecības man ir vajadzīgas. Un tieši tad mana dzīve beidza sastāvēt tikai no tā, ka jāatrod kāds, ar kuru būt kopā. Tagad tā bija par to, ka ir jābūt tādai, kādai gribas būt, kas grib dzīvot!

Tagad es esmu tāda sieviete, kāda vienmēr esmu gribējusi būt. Un, atceroties pagātnes attiecības, es pat nezinu, vai es viņu patiešām mīlēju, vai arī vienkārši baidījos būt viena. Tagad es redzu atšķirību. Es redzu atšķirību starp “būt iekārotai” un “būt mīlētai”. Es vairāk nejautāju sev “Kāpēc viņš mani mīl?”, jo man nav laika šādām domām, “Bet, kā gan viņš var mani mīlēt?”. Un tas ir milzīgs pluss.

Es nejautāju “Un, ja es uz visiem laikiem palikšu viena?”, jo man esmu es, es esmu mīlestības vērta, un es esmu to pelnījusi, un tā noteikti atnāks. Un šajā mācībā pats galvenais ir iemācīties mīlēt citu cilvēku.

AVOTS

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?