“Šurp grāmatas uz skolu” jeb – tagadējā skola ir mazliet novecojusi!
Aiz kalniem vairs nav nākamā mācību gada sākums. Mūsu prātos no seniem laikiem sēž stereotips: ielas piepildīs lērums mazu ķiparu, kas uz muguras nesīs pustonnīgas somas ar svaigām grāmatām, burtnīcām un citiem mācību piederumiem. Bērni uzcītīgi dosies jaunā mācību tūrē. Gādās, lai mamma un tētis ir priecīgi par cītīgu mācības stundu vielas apguvi.
Mamma un tētis, kā arī vecvecāki un citi radinieki, būs pacilāti, jo nākamā paaudze būs nodarbināta, laiks strikti saplānots. Vasaras blēņām laika vairs neatliks, un sirdi pilda apziņa, ka aiz mums sekos izglītota paaudze.
Bet tā paaudze gan nesteidzas izglītoties pēc pieaugušo prātiem, steidzas izglītoties pa savam. Kamdēļ noņemties ar grāmatām, ja ai-podā vai planšetniekā var nospiest dažas podziņu uz skārienjūtīgā ekrāna? Un arī zināšanas no sērijas “x kvadrātā + y kvadrātā = z kvadrātā” nebūs jākaļ galvās, bet būs atrodamas mobilā tīmekļa dzīlēs vienmēr īstajā laikā.
Jāsaka, esam klāt kārtējam apliecinājumam, ka nākotnes pasaule ir krietni tuvāka nekā mēs iedomājamies. Bērni rāda ceļu visiem pieaugušajiem, kurā virzienā ir jāstrādā. Taču pieaugušie, tostarp skolotāji, kā dadži ir ieķērušies vecajā sistēmā. Kur viss ir jālasa no grāmatām, kur stundā tiek pavēstīta neliela daļiņa no ne visai svaigām zināšanām, un nākamajā reizē pavēstītais ir no iekaltajām galvām jāatstāsta.
Mēs nekādā veidā nenoniecinam pamata, vidējo un augstāko izglītību. Nē, tieši otrādi, tās nozīme pieaug! Tikai apmācības formas ir antīkas, kas pēc būtības neatšķiras no tām, ar kurām mūsu tālie senči bija pazīstami pirms 3 gadsimtiem un vēl senāk.
Mūsdienās, kad pasaule radikāli mainās, ir jāmainās arī mācību mērķiem un to pasniegšanas veidam. Daudzas labas idejas nāk no kaimiņzemes Zviedrijas. Līdzās tam, ka aiz jūras ir aizsākušās diskusijas par 6 stundu darbadienu (jo izpētīts, ka pareizi motivēti darbinieki pienākumus labi pildīs arī īsākā maiņā), ar rietumu vējiem pie mums atklīdušas ziņas – Zviedrijas skolās grasās atteikties no mājas darbiem, un pamatskolā stundas būs kā lielas rotaļas. Stokholmā izrēķināts, ka zināšanu kvantitāte nebūt nepārvēršas kvalitātē.
Jo normālam caurmēra skolēnam nav nepieciešamība smalki zināt no galvas savas valsts vēsturi vai augu valsts attīstības likumsakarības. Tās zināšanas jaunais censonis pēc vajadzības iegūs pats. Skolēniem ir jāmāca kas cits:
– no kā sastāv Zemes nedzīvā un dzīvā daba, kā tā attīstās;
– kā “strādā” tagadējā sabiedrība;
– kā ātrāk apgūt IT jauninājumus, sakari taču šodien pieder pie pamatvērtībām;
– visu par romantiskajām attiecībām, par seksu;
– svarīgāko likumdošanu;
– ekonomikas pamatus;
– aritmētiku, reizrēķinu, kādu aktuālo valodu, neskaitot dzimto.
Jeb to, kas patiešām dzīvē būs vajadzīgs.
Literatūru, augstākās matemātikas elementus, ķīmiju un vēl daudzus citus priekšmetus būs iespējams apgūt specializētās klasēs, uz kurām padsmitnieki varēs doties pēc vēlēšanās.
Tas būs interesanti, kāds būs sausais atlikums no gaidāmā mācību gada?
