tevs-dels

Nāve vienmēr pienāk negaidīti. Pat neārstējami slimie cer, ka viņi nenomirs šodien. Varbūt pēc nedēļas. Bet ne tagad un ne šodien.
Mana tēva nāve bija vēl negaidītāka. Viņš aizgāja 27 gadu vecumā kā daudzi pazīstami muzikanti no klubiņa “27”. Viņš bija jauns, pārāk jauns. Mans tēvs nebija ne mūziķis, ne slavens cilvēks. Vēzis neizvēlas savus upurus. Viņš aizgāja, kad man bija 8 gadi – un es jau biju pietiekami pieaudzis, lai skumtu pēc viņa visu dzīvi. Ja viņš nomirtu agrāk, man nebūtu atmiņu par tēvu un es nejustu nekādas sāpes, taču tad patiesībā man arī nebūtu tēva. Un tomēr es viņu atcerējos un tāpēc man bija tēvs.

Ja viņš būtu dzīvs, viņš varētu mani uzmundrināt ar jokiem. Viņš varētu mani noskūpstīt uz pieres, pirms es aizmiegu. Viņš liktu man fanot par to pašu futbola komandu, kuras fans bija viņš, un daudz lietu viņš izskaidrotu daudz labāk nekā mamma.

Viņš nekad man neteica, ka drīz mirs. Pat tad, kad viņš gulēja slimnīcas gultā ar caurulītēm pa visu ķermeni, viņš neteica ne vārda. Mans tēvs kala plānus nākamajam gadam, kaut zināja, ka viņa vairs nebūs nākammēnes. Nākošgad mēs brauksim makšķerēt, ceļosim, apmeklēsim vietas, kurās nekad neesam bijuši. Nākamais gads būs brīnišķīgs. Lūk, par ko mēs sapņojām.

Domāju, viņš ticēja, ka tāda attieksme nesīs man veiksmi. Nākotnes plānu kalšana bija savdabīgs cerības saglabāšanas veids. Viņš lika man smaidīt līdz pašām beigām. Viņš zināja, kam jānotiek, taču neko neteica – viņš negribēja redzēt manas asaras.

Reiz mana mamma negaidīti izņēma mani no skolas un mēs aizbraucām uz slimnīcu. Ārsts paziņoja skumjo vēsti, cik delikāti vien iespējams. Mamma raudāja, jo viņā tomēr bija dzīvojusi maza cerība. Es biju šokā. Ko tas nozīmē? Vai tad tā nebija kārtējā slimība, kuru ārsti viegli var izārstēt? Es jutos nodots. Es kliedzu no dusmām, kamēr sapratu, ka tēva līdzās vairs nav. Un arī es sāku raudāt.
Un te kaut kas notika. Pie manis pienāca medmāsa ar kastīti padusē. Kastīte bija pilna ar aizlīmētām aploksnēm ar kaut kādām atzīmēm adreses vietā. Pēc tam medmāsa iedeva man vienu vienīgu vēstuli no kārbiņas.

“Tavs tēvs lūdza man šo kastīti nodot tev. Viņš tās rakstīja veselu nedēļu, un viņš gribētu, lai tu tagad izlasi pirmo vēstuli. Esi stiprs.”

“Uz aploksnes bija uzraksts “Kad manis vairs nebūs”. Es to atvēru. Dēls, ja tu šo lasi, tātad es esmu miris. Man žēl. Es zināju, ka miršu. Es negribēju tev teikt, kas notiks, es negribēju, lai tu raudi. Es tā izlēmu. Domāju, ka cilvēkam, kurš gatavojas mirt, ir tiesības rīkoties mazliet egoistiskāk. Man tev daudz kas vēl jāiemāca. Galu galā, tu ne velna nezini. Tāpēc es uzrakstīju tev šīs vēstules. Neatver tās līdz vajadzīgajam brīdim, labi? Tas ir mūsu darījums. Es tevi mīlu. Parūpējies par mammu. Tagad vīrietis mājās esi tu. Mīlu, tētis.
P.S. Es neuzrakstīju vēstules mammai. Viņa jau tā dabūja manu mašīnu.”

Viņa grūti salasāmā vēstule mani nomierināja un lika pasmaidīt. Lūk, kādu interesantu lietu izdomāja mans tētis. Šī kastīte kļuva man par svarīgāko pasaulē. Es pateicu mammai, lai to neaiztiek. Vēstules bija manas un neviens cits tās nedrīkstēja lasīt. Es iemācījos no galvas visus uzrakstus uz aploksnēm, kuras man vēl būs jāatver. Bet bija vajadzīgs laiks, lai šie brīži pienāktu. Un es par vēstulēm aizmirsu.

Pēc septiņiem gadiem, pēc tam, kad mēs pārvācāmies uz citu dzīvesvietu, man nebija ne jausmas, kur pazuda kastīte. Man izkrita no galvas, kur tā varētu būt, un es to arī īpaši nemeklēju. Līdz kādam notikumam.
Mamma otrreiz tā arī neapprecējās. Nezinu, kāpēc, bet man gribētos ticēt, ka tēvs bija viņas mūža mīlestība. Tajā laikā viņai bija draugs, kuram nebija nekādas vērtības. Man likās, ka viņa sevi pazemo, satiekoties ar viņu. Viņš viņu necienīja. Viņa ir pelnījusi kādu daudz labāku par vīrieti, ar kuru viņa iepazinusies bārā.

Es līdz šim brīdim atceros pļauku, kuru viņa man iecirta pēc tam, kad pateicu vārdu “bārā”. Atzīstos, ka biju to pelnījis. Kad mans vaigs joprojām dega pēc saņemtās pļaukas, es atcerējos par kastīti ar vēstulēm un konkrēti – par vēstuli ar uzrakstu “Kad jums ar mammu būs lielākais strīds”.
Es pārmeklēju savu guļamistabu un atradu kastīti čemodānā, kurš atradās skapjaugšā. Es apskatīju aploksnes un sapratu, ka esmu aizmirsis atvērt aploksni ar uzrakstu “Kad tev būs pirmais skūpsts”. Es sevi ienīdu par to un nolēmu to atvērt pēc tam.

Galu galā es atradu to, ko meklēju. “Tagad atvainojies viņai. Es nezinu, kāpēc jūs sastrīdējāties, un es nezinu, kuram ir taisnība. Taču es pazīstu tavu mammu. Vienkārši atvainojies, un tas būs vislabāk.
Viņa ir tava māte, viņa tevi mīl vairāk par visu šajā pasaulē. Vai tu zini, ka viņa dzemdēja dabīgā ceļā, jo kāds viņai teica, ka tā būs labāk tev? Vai esi kādreiz redzējis, kā sieviete dzemdē? Vai arī tev vajag vairāk pierādījumu mīlestībai?
Atvainojies. Viņa tev piedos. Mīlu, tētis.”

Mans tētis nebija dižs rakstnieks, viņš bija vienkāršs bankas ierēdnis. Taču viņa vārdi atstāja milzu iespaidu uz mani. Tie bija vārdi, kuros bija liels viedums – lielāks par to, ko biju apguvis 15 manas dzīves gados.

Es metos uz mammas istabu un atvēru durvis. Es raudāju, kad viņa pagriezās, lai paskatītos man acīs. Atceros, kā piegāju pie viņas, turot rokās vēstuli, kuru rakstījis mans tēvs. Viņa mani apķēra, un mēs abi stāvējām klusumā.
Mēs salīgām mieru un mazliet parunājām par tēvu. Kaut kādā veidā es jutu, ka viņš sēž līdzās mums. Es, mana mamma un daļa mana tēva, daļa, kuru viņš atstāja no sevis uz papīra lapas. Pagāja kāds laiks, līdz es izlasīju “Kad tu pazaudēsi nevainību”.

“Apsveicu, dēls. Neuztraucies, ar laiku izdosies labāk. Pirmajā reizē vienmēr ir bail. Mana pirmā reize bija ar neglītu sievieti, kas piedevām vēl bija prostitūta. Visvairāk man ir bail par to, ka tu pēc vārda “nevainība” izlasīšanas pajautāsi mammai, ko tas nozīmē. Mīlu, tētis.”

Mans tētis man sekoja cauri visai manai dzīvei. Viņš bija ar mani, neskatoties uz to, ka sen jau bija miris. Viņa vārdi paveica to, ko nekas cits nespēja paveikt – tie deva man spēku pārvarēt neskaitāmas dzīves grūtības. Viņš vienmēr prata likt man pasmaidīt pat tad, kad apkārt viss likās drūms, viņš palīdzēja man attīrīt saprātu dusmu brīžos.
Vēstule “Kad tu apprecēsies” mani ļoti satrauca. Taču ne tik ļoti, kā vēstule “Kad tu kļūsi par tēvu”.

“Tagad tu sapratīsi, kas ir īsta mīlestība, dēliņ. Tu sapratīsi, cik stipri tu mīli viņu, taču īsta mīlestība ir tā, kuru tu izjutīsi pret šo mazo radību, kas ir tev līdzās. Es nezinu, vai tas ir puisītis vai meitenīte.
Taču… izbaudi to! Tagad laiks trauksies gaismas ātrumā, tāpēc esi līdzās. Nepalaid garām brīžus, kas nekad neatgriezīsies. Maini autiņus, vanno bērniņu, esi piemērs, kam līdzināties. Es domāju, tev ir viss, lai kļūtu par tikpat labu tēvu, kāds biju es.”

Vissāpīgākā vēstule, kādu man dzīvē nācies lasīt, bija arī visīsākā no tām, kuras tēvs bija man rakstījis. Esmu pārliecināts, ka tajā brīdī, kad tēvs to rakstīja, viņš pārdzīvoja tāpat, kā pārdzīvoju es. Bija vajadzīgs laiks, taču beigu beigās aploksne ar uzrakstu “Kad nomirs tava mamma” bija jāatver.

“Viņa tagad ir mana.”

Jokdaris! Tā bija vienīgā vēstule, kas nelika man pasmaidīt.

Es vienmēr turēju vārdu un nekad nelasīju vēstules pirms laika. Izņemot šo – “Ja tu sapratīsi, ka esi gejs”. Tā bija viena no visinteresantākajām vēstulēm.

“Ko es varu pateikt? Priecājos, ka esmu miris. Jokus pie malas – uz nāves sliekšņa es sapratu, ka mēs pārāk rūpējamies par lietām, kurām nav lielas nozīmes. Tu domā, tas kaut ko izmainīs, dēliņ? Nemuļķojies. Esi laimīgs.”

Es vienmēr gaidīju nākamo brīdi, nākamo vēstuli – vēl vienu mācību, kuru sniegs mans tēvs. Brīnumaini, ko gan var iemācīt 27-gadīgs cilvēks 85-gadīgam večukam, par kādu esmu kļuvis.
Tagad, kad guļu slimnīcas gultā ar caurulītēm degunā un kaklā, pateicoties šim nolādētajam vēzim, es ar pirkstiem noglāstu izbalējušo, vienīgo neatvērto aploksni. Spriedums “Kad pienāks tavs laiks” ir teju salasāms.
Es negribu to atvērt. Es baidos. Es taču negribu ticēt, ka mans laiks jau ir tuvu. Neviens netic, ka kādreiz nomirs. Es dziļi ievelku elpu un atveru aploksni.

“Sveiks, dēliņ! Es ceru, ka tu jau esi vecs. Zini, šo vēstuli es rakstīju pirmo un to uzrakstīt man ir viegli. Šī vēstule mani atbrīvoja no sāpēm tevi pazaudēt. Es domāju, ka prāts apskaidrojas, kad esi tuvu beigām. Vieglāk par to runāt.
Pēdējās dienas, atrodoties šeit, es domāju par dzīvi. Tā bija īsa, taču ļoti laimīga. Es biju tavs tēvs un vīrs tavai mammai. Ko vēl vairāk es varētu lūgt? Tas man deva dvēseles mieru. Tagad izdari to pašu. Mans padoms tev – nebaidies.
P.S. Es pēc tevis ilgojos.”

 

veselam

 
Nav komentāru

Atstāt komentāru

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, info@dieviete.lv 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?